«Viss sastāv no maziem domu klucīšiem,» saka Māris Bundzēns, raksturodams savu dzejas rakstīšanas manieri.
«Viss sastāv no maziem domu klucīšiem,» saka Māris Bundzēns, raksturodams savu dzejas rakstīšanas manieri.
Gribu ar Māri runāt par brīvā laika nodarbi, bet viņš saka: «Man nav brīvā laika!» Interesējos par viņa dzeju, bet viņš: «Pēdējo pusgadu – dzejnieks… Patiesībā jau divpadsmito gadu ņemos ar to!» Un tūlīt seko noliegums – es neesmu dzejnieks!
Šāds sarunas sākums – un arī turpinājums – raksturo Māra neparasto personību, par ko «jautāt nozīmē – nejautāt: ēna nezina, tā vienkārši ir kopā ar substanci».
Māris pēc profesijas ir galdnieks, vienu gadu savu amatu mācījis Tehniskā liceja jauniešiem. Strādājis arī citus darbus, bet tagad stāsta, ka apguvis datorgrafiku, jo dzejai nepieciešams īpašs salikums. Tā apkopota vairākās grāmatiņās, kuras par ievērības cienīgām atzinuši arī jauno autoru konkursa organizētāji. Viņi uz semināru aprīlī ir uzaicinājuši arī dzejnieku DE7S. Jāmēģina pierast, to lasa «Deins jo». «To varētu lasīt arī citādi,» vienā mierā bilst Māris. Tas ir tikai viens no viņa pseidonīmiem. Vienu no grāmatiņām sarakstījusi Aiva Ance Asaule – «pamēģināju rakstīt kā sieviete». Pazīstamās rakstnieces māsas Brontē savukārt darbus parakstīja ar vīriešu vārdiem.
Dzeja īpaši sakārtota rindās un pantos, kam atrašanās vieta rūpīgi piemeklēta. (Tāpēc jau tā datorgrafika nepieciešama.) Bet, dzejoli lasīdams, vari to sakārtot, kā vien vēlies. Ja gribi, rindu «ed kll, M37 8
