Vera Roķe – keramiķe. Dzimusi 1939. gada 10. septembrī Tukuma rajona Zemītes pagastā:
“Esmu dzimusi rudenī – visskaistākajā mēnesī, kad daba dāvā cilvēcei maizi un ziedus, rudenī, kad sākās Otrais pasaules karš. Bērnība un skolas gaitas pagāja Tukumā. Mācījos Raiņa vidusskolā.
Bērnībā ļoti patika zīmēt, dziedāt, nodarbojos ar figūru veidošanu no māla, rakstīju arī dzejolīšus, pantiņus, četrrindītes, pārsvarā uz jubilejām un vārda dienām, dažādiem pasākumiem, bet šos darbiņus nekrāju. Pēc stundām bieži skrēju uz Jāņa Krieva podniecību pēc māliem. Jau tad man patika veidot figūras. Pēc pamatskolas pabeigšanas izmācījos par keramiķi. Piedalījos izstādēs un 1960. gadā ieguvu Tautas daiļamata meistara nosaukumu. Visu mūžu esmu veltījusi keramiķes darbam. Agri apprecējos, piedzima dēliņš. Ieprecējos Saldus rajonā, jo tur strādāju par keramiķi. Ar laiku pārcēlos dzīvot uz Jelgavu, strādāju “Latvijas keramikā”.
Gāja gadi, un liktenis bija lēmis, ka paliku viena. Lai nepazustu dzīves jūklī, sāku rakstīt dzeju, tā atnāca pēkšņi, uzreiz. Nopietnāk rakstīšanai pievērsos 1998. gadā. Ar laikraksta starpniecību uzzināju, ka Jelgavas Latviešu biedrības paspārnē darbojas dzejnieku klubs “Pieskāriens”. Sākumā gan bija plāns doties dejot, taču, tā kā sirdij bija tuva dzeja, izlēmu pievienoties dzejnieku klubam, kuru tolaik vadīja Iveta Skapste.
Esmu publicējusies visos četrpadsmit dzejoļu kopkrājumos “Zemgales vācelīte”, kuru ikgadēji izdod Jelgavas Latviešu biedrības dzejnieku klubs “Pieskāriens”. Lielāko daļu dzejas esmu veltījusi dabai.
Esmu izdevusi sešus personīgos dzejoļu krājumus. Pirmais krājums “Zeme zied” iznāca 2008. gadā, tajā dominējošie dzejoļi ir par dabu, mīlestību caur dabu. Toreiz LLU pasniedzēja un nākamā dzejnieku kluba vadītāja Rasma Urtāne iedrošināja spert pirmo soli – sakopot un izdot savu dzeju.
2013. gadā iznāca mans otrais krājums “Vēl sapni paturēt”, bet 2015. gadā jau trešais – “Dvēseles lidojums”. Šajā dzejoļu krājumā galvenā tēma ir dzimtenes mīlestība, māte daba, arī cilvēku attiecības. Ceturtais dzejoļu krājums “Ceļtekas” izdots 2016. gadā, piektais krājums “Vēl nevaru apstāties” – 2017. gadā. “Ceļtekas” un “Vēl nevaru apstāties” papildināti ar pašas ilustrētiem zīmējumiem no dabas.
2017. gads bija ražīgs, un iznāca arī sestais dzejoļu krājums “Sirds aicinājums”. Esmu pateicīga dzejnieku kluba “Pieskāriens” tagadējam vadītājam Jānim Zariņam, ar kura atbalstu izdoti mani dzejoļu krājumi.
Dzeja ir ļoti personiska. Tā nāk no dvēseles dziļumiem. Rakstu, kā saprotu un izjūtu. Dzīvoju un rosos līdzi savam laikam, kopā ar saviem līdzcilvēkiem, veidojot labāku nākotni. Es ticu tautas veselajam saprātam, gribai un nākotnei. Dzeja ir veids, kā izteikt prieku un pārdzīvojumus. Esmu pateicīga visuma valdniekam par man piešķirto dāvanu – spēju izteikt izjūtas uz papīra. Dzejas vārdiem jāplūst no sirds. Savos cienījamos gados es vēl mācos iepazīt un atklāt pasauli. Mīlēt savu zemi, dzimteni, pielūgt Dievu un dāvāt prieku sev un lasītājiem.”
Latvija mana
Es tevi redzēju
No putna lidojuma.
Tu tāda maza maziņa,
Ko jūras viļņi glauž.
Kā kvieša grauds
Uz lielās Zemes fona
Ar zilām dzīsliņām,
Ko šeit par upēm sauc.
Es tevi pazinu
No putna lidojuma,
No medus smaržām,
Ko vējš no liepām nes.
Tu zeme tā,
Kas manās dainās dzīvo,
Tu zeme tā,
Kas manās stīgās skan.
Es tevi atpazinu –
Latvija, tu mana!
Smaržu kauss
Pa dzīvi brienu kā pa ziedu kāpnēm.
Visapkārt gaiss tik saldi skurbi tvan,
Daudz izsapņot un padarīt es spēju,
Es ziedu balsī runājos ar vēju.
No tālienes, pa tāliem ceļiem nācis,
Vējš visu zemes smaržu kopā vācis.
Kā vienu lielu vainagu
Ar ziedu smaržām pielietu.
Nu basām kājām zaļā pļavā stāvu
Ar rokām paceltām un vējam sveikas māju.
Es viņu sagaidu un dzeru tukšu
To smaržu kausu, ko sniedz man vasara.
Un notiek zili brīnumi,
Tā krājas pasaules dārgumi.
Es atkal spēju spārnus celt
Un dzīvē kalnus gāzt un velt.
Vēl sapni paturēt
Vēl vienu sapni izsapņot man ļauj,
Vēl vienu namu uzcelt Latvijā
Un tajā līksmoties ar saviem bērnu bērniem,
Un priecāties, ka esam dzimtenē.
Tik vienu paturēt es gribu,
Bet sapnis mans uz spārniem tālē skrien,
Un nespēju to noturēt pie sevis,
Kaut arī sirds pa muti arī lien.
Vēl vienu mežu iestādīt man vajag,
Kur bērzu birzēm vēji pāri šalks,
Bet rudeņos, kad daba mežus rotās,
Te gavilēs un bērnu balsis sauks.
