Cītīgāki izstāžu apmeklētāji droši vien atcerēsies 2003. gada maijā sarīkoto tēva Jāņa Zemīša un viņa meitas Ēsteres kopskati, kurā jaunā māksliniece mūs uzrunāja ar izmēros lieliem, groteski veidotiem seju gleznojumiem.
Cītīgāki izstāžu apmeklētāji droši vien atcerēsies 2003. gada maijā sarīkoto tēva Jāņa Zemīša un viņa meitas Ēsteres kopskati, kurā jaunā māksliniece mūs uzrunāja ar izmēros lieliem, groteski veidotiem seju gleznojumiem. Pagājuši vairāk nekā divi gadi, un atkal sastopamies ar Ē.Zemītes darbiem jaunākajā izstādē Jelgavas muzejā – ar agrāk iepazītām sejām milzu palielinājumā un ar nosacītām ainavām.
Izstādes nosaukums “Noslēpuma tuvumā”, kā man šķiet, atklāj mākslinieces skaļi neizpaustos iekšējos centienus, kāpēc viņas gleznas ir tādas un ne citādas.
Milzīgās sejas, kuras grūti nodēvēt pat portretiem, iepriekšējā tikšanās reizē nedaudz biedēja. Tās likās uzmācīgas, kariķējošas, pat negāciju piesātinātas. Jaunākajā izstādē šādas iedomas nākas revidēt. Iemesls ieskatu maiņai kļūst ainavas.
Arī tās nav uzskatāmas par konkrētas vietas fiksējumu krāsās, bet gan par ideālu, gara acīm vērotu dabasskatu attēlojumu. Gandrīz vai visu ainavu ievērojamāko laukuma daļu veido noteiktos ritmos kārtotas mākoņu klātas debesis, zem tām šaurā lentītē acīm paveras zeme – baznīca, daži vientuļi koki, retāk kādu ēku puduri tukšā klajumā – telpā, kas ietiecas dziļdziļā dziļumā. Nereti zeme un debesis pilnībā saplūst, tās nav viena no otras atšķiramas. Tātad zeme un debesis ir viens un tas pats. Skatītājs ir pacēlies augstu jo augstu virs zemes (varbūt lidmašīnā?), viņu neskar sadzīviski sīkumi. Līdz ko esi pacēlies debesu augstumos, tie kā pērnās lapas nobiruši. Palicis būtiskais, esenciālais.
Kas Ē.Zemītei ir svarīgākais šajā dzīvē? Liekas, māksliniece to vēl meklē. Gleznotāja acīmredzami pārdzīvojusi kādus iekšējus dramatiskus satricinājumus. Un tagad viņa tiecas pēc skaidrības, garīgas tīrības. Atbalstu viņa atrod Bībelē. Par to vēsta atsevišķu gleznu nosaukumi – “Labais gans”, “Jāzeps un viņa brāļi”, “Pravietis Elija tuksnesī”. Ē.Zemīte, kā liekas, grib ar saviem darbiem pateikt, ka cilvēks ir mazs puteklītis varenajā, Dieva radītajā izplatījumā, mūžīgi meklēdams spēku un pamatu zem kājām.
No šāda viedokļa raugoties, arī varenie cilvēku – negroīdu un arābu – seju palielinājumi iegūst citu tulkojumu. Ne jau negāciju autore vēlas uzsvērt. Strādādama ar cilvēkiem, viņa atrod sapratnes vērto ikvienā, arī ļaundarī, lai cik ārēji viņš liktos atbaidošs. Nekas un neviens netiek nosodīts, drīzāk gleznotāja uzdod jautājumu – kādēļ tā notiek, kā tas ir pie mums, uz zemes. Atbilde varbūt jāmeklē katram pašam. Gleznu autore neko konkrētu nepasaka, vienīgi vērš mūsu uzmanību.
Ē.Zemīte strādā ar platām otām. Krāsu tonālās nianses viņu nesaista, lai gan krāsu pretstati palīdz gleznu emocionālai iedarbei uz skatītāju. Māksliniece, atrasdamās pie molberta un divvientulībā ar audeklu, glezno ideju, domu. Kā šai paaudzei raksturīgs, viņas kā gleznotājas interese par reālo pasauli ir visai niecīga. Tomēr arīdzan viņa dzīvo īstenībā, taču materiālas iedabas jautājumi viņu acīmredzot skar tikai sadzīviskā līmenī. Ē.Zemītes māksla ir pacelta virs zemes un iezemējas garīgumā, par kuru nekas nevar būt svarīgāks – dzīvojam ne, lai ēstu, mūsu dzīves mērķis ir lielāks.
