Kad bijušajā padomjvalstī praktiski katras pilsētas centrā dižojās plikpaurainā Volodjas tēls, pārsteidza Mončegorska, pilsēta aiz Polārā loka Kolas pussalā: tur centrālajā laukumā majestātiski stāvēja akmenī cirsts alnis.
Kad bijušajā padomjvalstī praktiski katras pilsētas centrā dižojās plikpaurainā Volodjas tēls, pārsteidza Mončegorska, pilsēta aiz Polārā loka Kolas pussalā: tur centrālajā laukumā majestātiski stāvēja akmenī cirsts alnis. Lietuvā, Panevēžā, par pilsētas centra izbūvi arhitektu grupa beigās saņēma Ļeņina prēmiju, lai gan pirms tam no savām vietām «lidoja» vairāki mākslinieki un atbildīgās amatpersonas: svarīgi bija tas, ka lietuvieši panāca savu ieceri – unikālu, tikai šai pilsētai raksturīgu apbūves ansambli. Tas bija ap to laiku, kad Latvijas galvaspilsētas vidū «uzblieza» zilo debesskrāpi – viesnīcu «Latvija».
To visu pieminu, lai ieskicētu dažādo attieksmi pret pilsētu «sejas» veidošanu, morāli un konsekvencēm, kuru mums diemžēl visos laikos pietrūcis. Un pietrūkst joprojām. Īpaši attiecībā uz tādām it kā sekundārām pilsētvides dominantēm kā pieminekļi. Tie arvien demonstrējuši mūsu iedzimto kašķīgumu, matu skaldīšanu pat tad, kad nekādu matu patiesībā nemaz nav.
2001. gads šajā ziņā Rīgai ir īpaši ražens: tikai pirms pāris mēnešiem sabiedrībai lika norīt akmens krupi represēto piemiņai Torņkalna stacijā, kad rīdziniekiem tika piespēlēts jauns farss – ar bronzas zirgu, kam seglos cars Pēteris I.
Laikam jau pret zirgu nevienam nerastos īpaši iebildumi, ja nebijis kronētais jātnieks. Laikam jau nebūtu bijis nekāda trača, ja vien piemineklis netiktu atgādāts Kronvalda parkā pa nakts melnumu. Gan jau šis notikums aizņemtu ne vairāk par pāris rindām laikrakstu ziņu slejās, ja restaurētais piemineklis nebūtu izlikts apskatei tiešām izcila notikuma – Rīgas astoņsimtgades centrālo svinību – priekšvakarā. Un, ja…
Taču sakritību izrādījās pārāk daudz, tik daudz, ka pat neviens burlakromānu rakstnieks nespētu noturēties pretī kārdinājumam ap šo notikumu savīt grodu sižetu trillera žanrā, kur nu vēl mūsu politikāņi, kam pat krāsmetāla čupa noderēja par eļļu ugunī murgainu intrigu vērpšanai. To iespaidā (tautā jau trāpīgi par «Bojāra zirgu» nodēvētais) bronzas kleperis sabiedrībai tika celts priekšā jau gandrīz Trojas zirga kvalitātē (kā zināms, tas simbolizē «dāvaniņu» ar bruņotu ienaidnieku pildījumu).
Nacionālās Latvijas valsts apoloģēti zirga un jātnieka uzrašanos Rīgas centrā uztvēra kā kārtējos draudus neatkarības idejai, kā tās piesmiešanu. Rīgas mērs Bojārs atgaiņājās pats no sava paraksta uz caurlaides šim jātniekam. Partijas «Tēvzemei un Brīvībai»/LNNK deputāti atteicās no sadarbības koalīcijā ar «sociķiem» (neatteikdamies paturēt amatus Domē). «Latvijas ceļa» deputāti pieprasīja «sarkanīgā» Gundara Bojāra atkāpšanos no Rīgas mēra amata. Tika iedarbināti represīvie orgāni (apsardze, pašvaldības policija), ierēdņu armija un citi pēddziņi, kam atkal radās iespēja atpelnīt nodokļu maksātāju algu: viņi «pētīja», urķējās, vāca pierādījumus un klačas, meklējot vainīgos… Vārdu sakot – skudru pūznis tika savandīts uz nebēdu.
Būtībā virtuālā ienaidnieka meklēšana Pētera I un viņa zirga vēderā kārtējo reizi apliecināja, ka ne jau kaut kur ārpusē, aiz Latvijas robežām, un ne jau bronzas vai misiņa simbolos apslēpti mūsu patiesie ienaidnieki: viņi ir mūsu pašu vidū. Tracis ap pieminekli no mākslīgi radītas Rīgas Domes koalīcijas maisa tikai atkal izspīlējis nesaticības, savstarpējo ķīviņu nažus un īlenus. Sakaitētajā atmosfērā sabiedrība bija jau sagatavota sagaidīt kaut kādus reālus pavērsienus: mēra atkāpšanos, politisko spēku rokādi, pieminekļa pārkausēšanu vai kaut ko tikpat taustāmu. Taču kārtējo reizi nekas nenotika. Tvaiks noplūda, katls neuzsprāga, politiķi turpina ikdienišķo kasīšanos par (it kā) nopietnākām lietām. Taču līdzīgi tvaika kondensātam sabiedrībā palikušas mieles – pārdomu veidā – vai Rīga principā ir piemērota vieta piemineklim Pēterim I…
Vai ir? Grūti nosaukt pilsētu, kuras iedzīvotāji nelepotos ar saviem pieminekļiem: tie ir kultūras un vēstures atspulgi. Savukārt vēsture nevar būt tikai laba un pozitīva vai tikai slikta un nopulgojama. Arī Rīga ir pazīstama ne tikai ar Brīvības pieminekli: pilsētai ir arī, piemēram, Uzvaras monuments Pārdaugavā. Un Aleksandra vārti Dziesmu svētku parkā (šim caram veltītais monuments savulaik atradies pie Gaisa tilta Brīvības ielas galā – kā galvenā iebrauktuve Rīgā no Pēterpils puses).
Un, lai ar divējādām jūtām, tomēr tos rādām ciemiņiem. Jo vairāk ir ko rādīt, jo ciemiņiem interesantāk un namatēviem lielāks gandarījums. Cilvēkiem patīk fotografēties uz pieminekļu fona: jo vairāk pieminekļu, jo vairāk var ierasties ciemiņu, bet tas, savukārt, ir katrai pilsētai ienesīgi. Nav dzirdēts, ka caram Pēterim I būtu uzsliets monuments, piemēram, Losandželosā. Bet Rīgā – kāpēc lai nevarētu būt, ja reiz viņa ķeizariskā kāja reiz tiešām minusi Rīgas bruģi? Galu galā nevajadzētu situāciju dramatizēt. Var taču uz daudzām lietām palūkoties arī ar humoru: kāds atjautīgs feminists, piemēram, ierosina bronzas jātnieku uzstādīt labi redzamā vietā ar uzrakstu «Alūksnes mācītāja Glika audžumeitas Martas vīrs – Pēteris I».
Kņada ap «bronzas jātnieku» kārtējo reizi sacelta vienīgi dažu politiķu spekulatīvos nolūkos, turklāt – bezjēdzīgi, bez galvas, jo tāds vējš tūtā vien galu galā iznācis.
