Šogad aprit četrdesmit gadu, kopš Jelgavas kinoamatieri apvienojās kinostudijā «Fokuss».
Šogad aprit četrdesmit gadu, kopš Jelgavas kinoamatieri apvienojās kinostudijā “Fokuss”. Tā pastāvēja no 1967. līdz 1991. gadam, un šajā laikā radīts vairāk nekā trīssimt filmu par notikumiem Jelgavā, izcilām personībām, ceļojumiem un citiem tematiem.
Mūsdienās, kad tauta mazāk lasa drukātos tekstus un vairāk sēž pie televizoriem vai datoriem, šķirsta bilžainus žurnālus, fotografē un arī filmē ar videokamerām, ceļas to veco filmu un fotogrāfiju vērtība, kas stāsta par mūsu pagātni. Daudz no tā glabā Valsts kinofotofono dokumentu arhīvs Rīgā, Šmerlī. Taču cik tajā ir materiālu par Jelgavu? Kaut ko jau atrast var. Piemēram, stāstu par mūsu ilglidotāju Hubertu Štekeli, ko pazīstamā kinodokumentālista Anša Epnera komanda, 1973. gadā gatavojot kinožurnālu “Karavīrs”, radīja 1973. gadā. Šķiet, ka visvairāk Jelgavu filmējuši tautas kinoamatieru studijas “Fokuss” dalībnieki, taču viņu mantojums lielā mērā palicis neapzināts.
Lūdzu, filmējiet dziesmu svētkus!
Par “Fokusa” sākumu uzskata kādu 1967. gada decembra vakaru, kad jaunuzceltajā Jelgavas kultūras nama zālē ar aizlienētu vācu kinoprojektoru tika rādītas pirmās Jelgavas amatieru uzņemtās filmas. 1968. gadā notika pirmā vietējo filmu skate, tajā izcēlās Voldemāra Drusta un Imanta Hercoga “Zemes balva”, kas ieguva sudraba medaļu Latvijas mērogā (tā stāstīja par keramiķu darbu).
Studijas ziedu laikos tajā darbojās aptuveni trīsdesmit autoru, gadā radot 10 – 15 filmu, kas pēc noteikumiem nedrīkstēja būt garākas par desmit minūtēm. Pa divdesmit četriem “Fokusa” darbības gadiem kopā sanāca vairāk nekā trīssimt darbu. Visaugstāko atzinību toreiz – vissavienības laureāta nosaukumu – 1977. gadā ieguva Edvīna Feldmaņa, Emīla Eglija, Viļņa Berlanda veidotā filma “Vēl griežas dzirnakmeņi”, kas stāsta par Majoru ūdensdzirnavām pie Iecavas.
Interesanti, ka tolaik Jelgavas laikrakstā “Darba Uzvara” Lonija Rokjāne, kas strādāja vadošā amatā, daudzējādā ziņā pozitīvi vērtētajiem “fokusiešiem” aizrādīja, ka gribētos redzēt vairāk filmu par mūsu pilsētu. Lūk, Jelgavas māksliniekiem vasarā bijis interesants plenērs, taču filmas par to nav. Tas pats sakāms par zonālajiem dziesmu svētkiem un vēl vienu otru notikumu Jelgavā. Tiešām mūsdienās būtu interesanti paskatīties, kādi, piemēram, 1977. gadā Jelgavā izskatījās zonālie dziesmu svētki, kas tagad vairs nav. No otras puses, no “fokusiešiem”, kas bija kino mīļotāji un šai mākslai varēja ziedot tikai no pamatdarba brīvo laiku, nevarēja prasīt pārāk daudz.
Aktierus ievēro
Pagaidām diemžēl nav iespējams pārskatīt “Fokusa” filmotēku, taču no nosaukumiem vien var spriest, ka kadrus, kas stāsta par septiņdesmito, astoņdesmito gadu Jelgavu un jelgavniekiem, varētu atrast ne vienu vien. Īpaši daudz kinolenšu veltīts Ādolfa Alunāna teātrim, kura aktieri un režisori veidoja arī vairākas spēļu filmas. Samērā daudz ir LLU notikumu hroniku, kuras savulaik filmēja E.Feldmanis. Ir māksliniekam Uldim Rogam, 1980. gada Maskavas olimpiādes medaļniekam peldētājam Arsenam Miskarovam veltītas filmas. Šodien ļoti interesanta varētu būt Vladislava Burmistra, Edgara Bergmaņa un Jāņa Veilanda “Maiņa” par vecā gaisa tilta (dzelzceļa pārvads no Pasta ielas uz Lietuvas šoseju) pārbūvēšanu septiņdesmito gadu beigās.
Ir filmas par izciliem cilvēkiem citos Latvijas novados. Pēc režisores Intas Alekses ierosmes kopā ar operatoriem V.Berlandu, Andri Skuju, E.Egliju un E.Feldmani 1981. gadā tika uzņemta filma “Cimdos sevi ierakstīt” par tautas daiļamata meistari dzērbenieti Jeti Užāni, kuru tolaik plašāk sabiedrībā vēl nepazina.
“Cik stulbi nosist gulbi”
Astoņdesmito gadu beigās “Fokusa” darbība apsīka. Dzīvē ienāca modernā videotehnika. Kinoamatieri to ātri apguva, un, iespējams, Jelgavā vēl varētu atrast diemžēl jau aizsaulē aizgājušā Modra Klēbaha videofilmas par jelgavniekiem 1991. gada barikādēs. Taču studija Jelgavas kultūras namā kļuva arvien mazāk apmeklēta. Pienāca 1993. gada jūlijs, kad “Fokuss” tika “izmests uz ielas”. Studijas ilggadējā vadītāja Ženija Feldmane šo laiku atceras ar šausmām. Kultūras namam ievajadzējās telpu, un filmotēka, kuras radīšanā bija ieguldīts liels darbs, bez jaunas vietas tika it kā likvidēta. Filmas, kurām ir vairāki autori, kļuva bezsaimnieka īpašums. To glabāšanu uzņēmās E.Feldmanis, kas LLU strādāja gan par pasniedzēju, gan videoinženieri, un augstskolas vadība šim mērķim bija atvēlējusi piemērotu telpu. 2000. gadā viņš aizgāja aizsaulē. Videoinženiera pienākumus pārņēmusi augstskolas laikraksta “Plēsums” redaktore Indra Endzele. Viņa ar bijību un cieņu izturas pret E.Feldmaņa atstātajām filmām, no kurām daļu viņš paspēja nokopēt videokasetēs. Taču, ko darīt tālāk, īstas skaidrības nav arī Indrai. Laika zobs prasa, lai iespējami drīzāk tiktu nokopētas visas saglabājušās “Fokusa” filmas. Kā sarunā ar “Ziņām” teica agrākais studijas dalībnieks E.Eglijs, vecajiem “fokusiešiem” jāsanāk kopā un jāizlemj, ko ar tām darīt. Droši vien filmas ņemtu pretī Valsts kinofotofono dokumentu arhīvs. Taču šķiet, ka pirms šo materiālu nodošanas drošā glabāšanā Rīgā tos vajadzētu apzināt, un būtu vēlams kādu kopiju atstāt Jelgavā, tā sacīt, ikdienas lietošanai.
