“Skatiens klīst pilsētā” – tāds nosaukums dots Jelgavā visiem labi zināmā fotogrāfa Jura Zēberga pirmajai grāmatai, kuru mākslinieks bija iecerējis svinīgi atklāt Jelgavas pilsētas bibliotēkā jau 24. oktobrī, bet to nepieļāva valstī izsludinātā mājsēde. Tomēr Juris nebēdā – teic, ka galvenais ir veselība un ka visam ir sava vieta pasaulē. Lai gan grāmatu jau var iegādāties Jelgavas grāmatnīcās, tās atklāšanas pasākums tik un tā notiks, kad tas būs atļauts.
– Kā radās doma par grāmatu?
Fotografēt sāku, kad man bija 17 gadu, tātad nu jau 39 gadus fotografēju. Liekas, tikko bija 29, tagad jau 39, baigi laiks iet… Pirmos piecus, desmit gadus es teicu, ka visu māku. Tad nonācu Rīgā. Nu teicu, ka neko nemāku. Tagad pēdējos piecus gadus es saku, ka kaut ko tomēr māku fotografēšanā.
Vairākus gadus diezgan daudz esmu pievērsies tieši Jelgavas fotografēšanai. Grāmatā var to redzēt, pie sienas. Man patīk tā pilsēta. Kaut ko atrast, kaut ko radīt. Pagājušajā gadā, kad pavasarī sākās pandēmija, es biju uztaisījis virtuālo izstādi, lai cilvēkiem, kuriem jāsēž mājās, ir ko redzēt. Ir tādas bildes, tādi interesanti rakursi, ko neredz cilvēka acs, un man radās ideja, ka vajadzētu salikt visas šīs bildes kopā. Nav tādu materiālu par Jelgavu, šādas grāmatas, esmu taisījis pastkaršu komplektu, kartītes, kalendārus, magnētus, bet grāmatas nav. Tad manās rokās nonāca mana kolēģa Mārtiņa Grauda grāmata “Lūkot ies”, un man ļoti patika viņa ideja, sniegums un formāts. Es iedvesmojos, ka man arī tādu vajadzētu. Iepriekš manas fotogrāfijas ir iekļautas vairākās citu autoru grāmatās, bet pašam tā ir pirmā.
– Kas palīdzēja grāmatas tapšanā?
Pats veidoju dizainu, pats maketēju. Grāmata būtu sanākusi daudz dārgāka, ja būtu jāpieaicina vēl cilvēki, kas dara tos grāmatas tapšanas darbus. Es to visu varu pats, kāpēc man meklēt citus! Tas ir liels gandarījums, lai gan daudz darba ir jāiegulda. Man ir laba kolēģe blakus – puķu Ieva. Liela meistare kompozīcijas, krāsu izjūtā, kā jau daudzi floristi. Es lietām piegāju tehniski, viņa mani pakoriģēja, palīdzēja saprast, kā labāk izvietot bildes, sakombinēt. Mums ir izveidojusies ļoti draudzīga sadarbība, mēs viens otram palīdzam.
Lai gan grāmatā uzmanības centrā ir fotogrāfijas, es zināju, ka kaut kas ir arī jāuzraksta. Māris Brancis uzrakstīja tekstu par Jelgavu, pilsētas bibliotēkas vadītāja Lāsma Siliņa uzrakstīja par mani. Es pats gan neko nesarakstīju, varbūt dažus nosaukumus bildēm. Adriana, kas vasarā pie manis strādāja, arī palīdzēja ar tekstiem. Ļoti radoša meitene, viņa uzrakstīja, ko jūt, piemēram, laikam ejot un mainoties… Nav man tādu sausu nosaukumu. Es iesaistīju arī savas meitas, kuras labi pārzina angļu valodu, un viņas iztulkoja visu angļu valodā.
Bet grāmatu tāpat vien nevar izdot, ir vajadzīgi līdzekļi. Rakstīju projekta pieteikumu Valsts kultūrkapitāla fondam, tur neapstiprināja, rakstīju “Mežiem” (“Latvijas valsts meži”) – nav viņiem aktuāli. Tad uzrakstīju projektu mūsu Jelgavas Kultūras padomei – es parādīšu Jelgavu no tādiem rakursiem, kā nav redzēts! Un viņi apstiprināja, gada sākumā iedeva līdzfinansējumu. Tad atnāca mani draugi no “Kanclera”, īpašniece Ilva Mieze (viņa pie manis agrāk bija mazliet mācījusies fotografēt), un es sāku stāstīt par savu topošo grāmatu. Ilva nolēma mani atbalstīt. Atlikušo, kas vēl finansiāli bija jāpieliek, pieliku es pats, un nu ir izdotas 225 grāmatas. Paldies visiem, kuri iesaistījās grāmatas tapšanā!
– Kāda bija paredzēta grāmatas atklāšana?
Lai gan grāmata jau ir pārdošanā, plānoto pasākumu tik un tā īstenošu. Jo esmu uzaicinājis arī savus draugus dzejniekus. Tagad mēs tik maz tiekamies, tāpēc vēlējos, lai cilvēki paklausās dzeju, jo ne jau tikai sev gribēju to pasākumu. Visiem! Es pats vien piecus vārdus pateikšu – paldies! – un atvēršu izstādi. Datums gan vēl zināms. Vismaz reizi gadā cenšos kādu izstādi sarīkot.
Grāmatas atklāšana sanāktu tāds radošs kopdarbs. Izstāde divās daļās, 13 fotogrāfijas kokā un arī klasiskāk noformēti darbi. Bilde uz koka top šādi: fotogrāfija tiek izdrukāta uz parastā papīra, tad žāvēta un pārnesta uz koka. Kad nožuvis, papīru ņem nost, un bilde paliek uz virsmas. Šajā procesā vasarā savu roku pielikuši divi jaunieši, Armands un Andriana, kas pie manis strādāja.
– Kādas sajūtas pārņem, redzot 10 gadu darba apkopojumu vienuviet?
Protams, ir liela gandarījuma sajūta turēt rokās savu grāmatu. Es meklēju jaunus leņķus un rakursus, bet patiesībā tas viss atnāk pie manis. Tas tāpat kā atnāk cilvēki – jautā, kur bildēsimies, es saku, ka nav nekādas jēgas pirms tam domāt, jo fotografēšana ir mirkļa māksla, atkarībā no gaismas, laikapstākļiem, noskaņojuma, kā paši izskatās.
– Kādēļ uz grāmatas vāka ir fotogrāfija ar Jelgavas studenta statujas kājām?
Man ir vairākas bildes ar Jelgavas studentu, kurš ir tepat pāri ielai, un šī ir vislabākā. Vislabākā gaisma krīt, ūdens vislabāk izskatās. Un tad es izdomāju nobildēt studenta kājas.
Katru gadu izdodu arī kalendārus par Jelgavu. Neatceros, kurā gadā tas sākās, – es biju izdevis kalendāru ar vecās Jelgavas fotogrāfijām, kuras atlasīju muzejā, un kopš tās reizes ik gadu taisu. Uz 2022. gada kalendāra vāka ir studenta Jēkaba Ceriņa statuja – cik stāv students, šī ir vislabākā, pārējās es neakceptēju. Esmu bildējis kāziniekus pie statujas, tas ir citādāk, bet šī tiešām liekama pie sienas.
Viss notiek! Es jūtos labi, jo, kad strādāju ar cilvēkiem, viņi man pasaka paldies.
