Brauc jaunbagātnieks džipā. Skatās: ceļa malā sēž noplucis bezpajumtnieks. Te piepeši uzsit knipi, un viņa priekšā parādās glāzīte ar šņabi.
Brauc jaunbagātnieks džipā. Skatās: ceļa malā sēž noplucis bezpajumtnieks. Te piepeši uzsit knipi, un viņa priekšā parādās glāzīte ar šņabi. Bomzis izdzer, svētlaimē piemiedz acis un sēž tālāk. Jaunbagātniekam kļūst interesanti. Viņš turpina vērot. Nabadziņš pēc brīža atkal uzsit, saņem jaunu glāzīti, izdzer, sēž tālāk.
Jaunbagātnieks neiztur, metas pie bomža un prasa, kas par lietu.
“Man ir džins, kas izpilda vēlēšanās,” skaidro bezpajumtnieks.
Skaidrs, ka jaunbagātniekam vajag džinu, taču skrandainis negrib to atdot. Beigās džipa īpašnieks viņam atdod mašīnu un mājas atslēgas, piebāž pilnas kabatas ar naudu un laimīgs saņem pudeli ar džinu. Jaunais īpašnieks to nekavējoties saberzē, no trauka izlien džins un saka: “Klausos, pavēlniek!”
“Nu tad tā,” sāk “biezais”. “Man vajag kādu miljonu naudas, māju Jūrmalā, akciju paketi no…”
“Pag, pag, nesteidzies,” viņu pārtrauc džins. “Man ir šaurā specializācija: piecdesmit, simts un simt piecdesmit gramu.”
*
Draudzeņu saruna.
“Vakar pludmalē pie manis pienāca vīrietis un piedāvāja visu savu naudu.”
“Un tu?”
“Es paņēmu.”
“Un pēc tam?”
“Pasūtīju viņu tālāk. Kam man vīrietis bez naudas?”
