Zaļeniekos cilvēki allaž dejojuši, spēlējuši teātri, sportojuši, izglītojušies un, protams, dziedājuši.
Zaļeniekos cilvēki allaž dejojuši, spēlējuši teātri, sportojuši, izglītojušies un, protams, dziedājuši. Par to arī ir šis stāsts.
Šogad jubilejas gads ir Zaļenieku sieviešu vokālajam ansamblim, kas pēdējos gados tautā vairāk pazīstams kā Zaļās evaņģēliski luteriskās draudzes ansamblis. Ap Jāņu laiku, sarīkojot kolektīva 30 gadu jubilejas svinības, tas bija sarūpējis svētkus sev, bijušajām dalībniecēm, atbalstītājiem un visiem, kuriem mīļa dziesma.
1975. gadā pēc toreizējā kultūras nama direktora Ulda Neiberga iniciatīvas uz pirmo mēģinājumu sanāca desmit pašas drosmīgākās un dziedošākās pagasta sievietes. Jau 1975. gada aprīlī, pateicoties vadītājas Rutas Karlsones neatlaidīgajam darbam, rajona ansambļu skatē Zaļenieku dāmas ieguva godpilno otro vietu. Gadu gaitā mainījušās ansambļa vadītājas, dalībnieces, bet dziesma palikusi.
Pašlaik kolektīvā muzicē 13 dāmu, bet īpaša atzinība izsakāma Ausmai Vazbutei, Leontīnei Krūmiņai un Aijai Reblei, kuras to jau dara kopš ansambļa pastāvēšanas pirmās dienas. Pirms 30 gadiem viņas iemīlējās dziesmā un ir uzticīgas tai joprojām.
Zaļenieki ir lepni ar savu balto dievnamu un Zaļo draudzi, tādēļ netika laista garām izdevība dāmām muzicēt arī baznīcā un ar gadiem pārtapt par Zaļās draudzes ansambli.
“Izveidojām ļoti skaistu baznīcas mūzikas un dziesmu repertuāru, ar ko sākām koncertēt Jelgavas Prāvesta iecirkņa luterāņu baznīcās Jelgavā un Dobelē. Dziedājām dievkalpojumos, un cilvēki mūs ļoti silti uzņēma. Pamazām izveidojās draudžu sadarbība. Sākām draudzēties un nemanāmi kļuvām par Zaļās draudzes sieviešu ansambli,” stāsta A.Reble.
“Esam muzicējušas visos pagasta pasākumos, kur vien mūs aicina. Vienmēr dziedam arī pagasta kapusvētkos,” piebilst R.Karlsone.
1992. gadā Zaļenieku baznīca sāka meklēt māsu draudzes citās valstīs. Zviedrijas latvietis Juris Ozoliņš piedāvāja sazināties ar Idres draudzi. Saistošs šķita arī tas, ka pēc platības un iedzīvotāju skaita Idre līdzinās Zaļeniekiem. “Mēs bijām ļoti priecīgi un labprāt piekritām. Tā paša gada Lūcijas dienā draugi jau bija pie mums, un izveidojās siltas attiecības. Tā arī sākām draudzēties. Latvijā tolaik bija smagu pārmaiņu laiki, un tieši Idres draudzes cilvēki bija tie, kas Zaļeniekiem ļoti daudz palīdzēja pārvarēt tos. Dāsni palīdzēja sociālās aprūpes centram, abām skolām, bērnudārzam, draudzei. Zviedru ciemiņi brauca pie mums, mēs rādījām, kā rokās nonākuši viņu dāvinājumi, kopā priecājāmies, dziedājām, bija lustīgi. Pēc desmit draudzības gadiem mūsu ansamblis sakopoja visus savus spēkus un līdzekļus, lai arī paši varētu doties ciemos uz Zviedriju un kā pateicību aizvest skaistu koncertu,” stāsta A.Reble.
Tradīcijas tiek uzturētas arī ansambļa iekšienē, kopā svinot dalībnieku dzīves jubilejas un tautas svētkus. “Mēs esam ļoti dažāda vecuma sievietes – no 20 līdz 70 gadiem. Visas 13 esam vietējās Zaļenieku dāmas, ar to arī atšķiramies no citiem sieviešu ansambļiem. Dažos konkursos nevaram piedalīties, jo esam dažāda vecuma dziedātājas un neietilpstam ne junioru, ne senioru grupā. Es ļoti ceru, ka mūsu pulks augs, jo atkal dziedāt vēlas vairākas kādreizējās ansambļa dalībnieces, kas kādu laiku bija pagājušas maliņā,” stāsta ansambļa vadītāja.
Jautāta par ansambļa nosaukumu, R.Karlsone smaida: “Tā arī neesam vienojušās. Mūsu koncerta tērpos ir košas šallītes visās varavīksnes krāsās. Pirms dažiem gadiem, braucot mājās no kāda koncerta, mūsu dalībnieces ļoti priecājās par skaistu, izteikti košu varavīksni debesīs. Zinu, ka šāds nosaukums jau ir kādam ansamblim, tādēļ sevi tā nedēvējam. Bet nosaukums būs! Mēs par to vienosimies un jau nākamo jubileju atzīmēsim ar savu nosaukumu,” sola R.Karlsone.
Jubilejas koncertā skatītāju rindās kustēja lūpas, dziedot līdzi, jo līdzās jaunajām dziesmām netika aizmirstas arī senās, kādreiz tik mīļās.
Ar piemiņas brīdi tika godināti cilvēki, kas vienmēr bijuši kopā ar ansambli, bet tagad atdusas mūža mājās.
