Daudziem bērnībā patīk pavadīt laiku zīmējot. Kad televizori nebija tik plaši sastopami un nevarēja nodoties multeņu skatīšanai, arī Ilzei Laizānei šī nodarbe nebija sveša. Tā, pašai vēl to neapjaušot, sākās viņas mākslinieces karjera.
Mākslas akadēmijā 39 gadu vecumā
Vēlāk, skolas gaitas uzsākot, Ilze iesaistījās dažādos pulciņos, un pamazām radās sapnis iestāties Latvijas Mākslas akadēmijā. Ilze cītīgi apmeklēja sagatavošanās kursus, taču dzīve novirzīja uz citu ceļu, kas liedza iestāties augstskolā tieši pēc vidusskolas. Laikam ejot, izveidojās ģimene, dzima bērni un zuda saskarsme ar mākslu. Ilzes atdzimšana mākslā sākās ar dizaina kursiem Mākslas akadēmijā, uz kuriem ieteica doties draudzene. Pēc tam viņa nonāca darbnīcā pie Kārļa Dobrēna, kas kļuva par viņas pirmo nopietno skolotāju. Viņš arī iedrošināja Ilzi iestāties akadēmijā 39 gadu vecumā.
Māksliniece uzskata, ka desmit Latvijas Mākslas akadēmijā pavadītie gadi bija viens no dzīves skaistākajiem brīžiem. Pabeigusi stikla mākslas nodaļu, Ilze pārgāja uz glezniecību un ieguva maģistra grādu gleznošanā, ar kuru gan viņai nepietika, tādēļ iegūts maģistra grāds arī grafikā. Māksliniece uzskata, ka iestāšanās akadēmijā vēlākā dzīves posmā bija pareizais solis: “Es nekavēju pilnīgi nevienu nodarbību. Es izbaudīju visu procesu un uzsūcu informāciju kā tāds sūklis. Vienkārši skatījos pasniedzējam mutē un klausījos katrā viņa vārdā.”
Jau no paša sākuma Ilze zināja, ka zīmēšana ir viņas aicinājums. Tas bija mērķis, sapnis, uz kuru tiekties caur ērkšķiem. Kā atzīst Ilze, Mākslas akadēmija nav parasta skola. Priekšmetus pasniedza talantīgi Latvijas mākslinieki, un viņa ar prieku ņēma visu, kas vien tika piedāvāts: “Tur jau ne vienmēr varēja dzirdēt glaimojošus vārdus. Bieži vien mēdza arī pamatu izsist no kājām, kad jau likās, ka esi talantīgs, māki zīmēt un gleznot. Tad vienkārši pienāk pasniedzējs klāt un saka, ka darbs ir pilnīgi garām.”
Ilzes pedagogi ir arī viens no lielākajiem viņas iedvesmas avotiem, gluži kā Latvijas dabas ainavas. Mākslinieces mājas ir gleznainu pauguru ieskautas. Bieži vien tās apmeklē arī tuvākie kaimiņi – meža iemītnieki. Tur, atverot logu, Ilze redz visu to, ko bieži vien sastopam viņas gleznās: “Tur ir gan dīķis, gan mežs, gan migla un dzērves, kas klaigā, gan vardes, kas dīķī lēkā, stirnas arī nāk sētā. Dabas tuvums ļoti attīra un ārstē dvēseli.” Kā lielākos ietekmes avotus no mākslinieku puses Ilze sauc savu skolotāju Normundu Brasliņu un mākslinieku Juri Jurjānu: “Man patīk viss, ko viņš [Brasliņš] dara, tāpat kā Juris Jurjāns ar savām krāsām un enerģiju. Viņi ir arī ļoti atšķirīgi. Viens ārkārtīgi smalks un caurspīdīgs, otrs vairāk ar krāsu atšķiras, bet enerģija ir tā, kas ļoti ietekmē.”
Gleznojot jau iztēlojas nākamo darbu
Ilze uzskata, ka nevarētu darboties bez savas vietas, kurā viņa glezno. Tā ir gan studija Rīgā, kur vīrs iekārtojis logu tā, lai vienmēr būtu krītoša, dabiska gaisma, gan arī lauki – var iziet pļavā un saplūst ar dabu, sajust vēju, sauli un dzirdēt putnus dziedam. Tur arī iedvesma rodas pati no sevis. Māksliniece nekad nenonāk strupceļā un vienmēr zina, ko vēlas gleznot, un gleznojot jau iztēlojas nākamo darbu: “Tagad, piemēram, tuvojas rudens. Aizbraucot uz saviem laukiem, dzirdi, kā atkal kliedz dzērves, viņas jau pašas uzprasās. Tās rudens skumjas, kas nāk par aizejošo vasaru, tūlītēji liek ķerties pie gleznošanas. Gadalaiki mainās, un ziemā ir drūmāk. Gribas no vasaras puķes atcerēties. Tad nāk pavasaris ar savu jēli zaļo krāsu, kas atkal rosina domas uz kaut ko gaisīgu un vieglu, kādu ābeļzaru. Tas nekad neapstājas.”
Ilzes Laizānes pēdējais darbs “Dūksnājs” radies, iespaidojoties no vasaras, kad ar draugiem tīrījuši dīķi. Glezna sanāca tumši zaļa, ar zaļām vardēm un sieviešu tēliem. Par nosaukumu māksliniecei pat nevajadzēja pārāk aizdomāties – uzreiz bija skaidrs, ka tas ir “Dūksnājs”. Ilze atzīst, ka viņai nemaz nepatīk domāt gleznu nosaukumus, viņa dod priekšroku brīžiem, kad tie rodas paši no sevis: “Man patīk, ja nosaukums atnāk pats, vai tas būtu “Dūksnājs”, “Miglas rīts” vai “Vasaras garša”.
Izstādē, kas pašlaik apskatāma Jelgavā, arī viss radās, pateicoties laukiem un vasarai, jūlijam, laikam, kad ogu sezona vēl nav beigusies. Vēl nav beigušās zemenes un ķirši. Tā vasaras garša… Daba ir apkārt, un spoža ir arī saules gaisma. Tajā brīdī saproti, ka tā būs “Vasaras garša”. Pilnīgi sajūti to garšu.”
Lielu savas dzīves daļu māksliniece pavadījusi Jelgavā un staigājusi pa tās ielām. Viņa atceras sevi bērnībā un to, kā gāja mammai pie rokas gar šķību un greizu Sv.Trīsvienības baznīcas torni, kas Ilzi jau tad piesaistīja: “Jelgava mani kā pilsēta iedvesmo. Tas ir jocīgi, ka esi te dzīvojis, maziņš staigājis apkārt un nevarēji iedomāties, ka tev kādreiz būs izstāde tornī, tas ir aizkustinoši. Tāpēc es ar prieku vienmēr uzņemu piedāvājumus piedalīties kādā izstādē Jelgavā, jo tā man ir ļoti tuva.”
Vēl līdz 30. septembrim Sv.Trīsvienības baznīcas torņa kāpņu telpā apskatāma Ilzes Laizānes gleznu izstāde “Vasaras garša”. Izstāde rosinās tās apmeklētājus izjust ar vasaru saistītas noskaņas – siltas krāsas, sulīgas garšas, saules un dabas mistērijas, pļavu ziedēšanas skaistumu.
