Par tradīciju kļuvusi padarīto darbu vētīšana pēc pirmajām simts dienām, kas pavadītas atbildīgā valsts amatā.
Par tradīciju kļuvusi padarīto darbu vētīšana pēc pirmajām simts dienām, kas pavadītas atbildīgā valsts amatā. Šodien Tautas partijas pārstāvja Aigara Kalvīša vadītā valdība var atskatīties uz vairāk nekā trīsreiz garāku darba posmu.
Tieši pirms gada – 2004. gada 2. decembrī – Kalvīša valdība guva Saeimas atbalstu uzticības balsojumā. Atceroties bijušās valdības, var teikt, ka šīs “dzīves ilgums” pagaidām ir vidējs. Bet, ja lūkojas nākotnē, puslīdz droši iespējams apgalvot, ka tā uzstādīs ilgdzīvošanas rekordu. Ja atskatās pagātnē, tad ar ilgāko noturēšanos izpildvaras augstumos var lepoties “Latvijas ceļa” “ziedu laiku” norieta Andra Bērziņa vadītā valdība – 540 dienu. Seko “ceļinieka” Valda Birkava valdība – 490 dienu –, “tēvzemieša” Guntara Krasta – 476 dienas – un “Jaunā laika” nemainīgā līdera Eināra Repšes vadītā valdība – 448 dienas. Protams, līdz tādam savas partijas dibinātāja Andra Šķēles rekordam – trīs valdību vadīšana – A.Kalvītim ir visai patālu.
Sākumā šķita, ka “Jaunā laika” un Tautas partijas kopā dzīvošana vienā valdības koalīcijā būs grūti īstenojama. Taču rezultāts izrādījies labāks, nekā sākumā domāts. To atzīst arī sākotnēji nesamierināmie pretinieki. Neapšaubāmi, ir uguņojušas petardes un sprāgušas labi maskētas mīnas. Tomēr rezultāts vienmēr bijis tāds, ka šķitis – valdības laivas šūpošanās reizēm bijusi pašu laivotāju organizēta. Taču var arī apgalvot pilnīgi droši, ka ikviena no četrām koalīcijas partijām izmantojusi katru iespēju, lai ar atklātām vai slēptām metodēm bīdītu savas intereses. Protams, ne mācītājiem”, ne “zaļajiem” nav tādu iespēju, kādas ir abām lielākajām Saeimas partijām. Abu intereses ir ievērotas uz abpusējas piekāpšanās pamata. Pietiek atgādināt jezgu ap nenoslēgto Latvijas un Krievijas robežlīgumu, Kriminālprocesa likumu, kārtējiem grozījumiem Privatizācijas likumā un pēdējo skaļo skandālu Azartspēļu likuma sakarā.
Ja atskatāmies uz gadu no valdības paveiktā “sausā atlikuma” redzespunkta, jāsecina – visas darbošanās notikušas, vienīgi rušinoties katras partijas pārraugāmās ministrijas burkānu, biešu un zirņu dobītēs. Bez skaidra redzējuma uz visu kopjamo dārziņu. Joprojām budžeta veidošanā saglabājies vecais princips: dalīšana notiek pēc “svara” koalīcijā. Streikot grasās ārsti – dodam viņiem. Skolotāji? Kādu “šņaucienu” latu arī tiem. Policisti? Atkal dzēšam ugunsgrēku. Tā varētu turpināt un turpināt. Un galvenais – nedot nevar. Pat neņemot vērā, ka tas ir potenciāls inflācijas drauds. Ja nepaaugstinās algas un pensijas, vieni pēc īsa brīža būs izklīduši pa visu Eiropu, bet otri visai reāli iekāpuši ar vienu kāju kapā. Turklāt tas viss noticis uz fona, ka palielinās valstī palikušo iedzīvotāju materiālā noslāņošanās.
Nav cerību, ka situācija varētu mainīties. Nākamais ir Saeimas vēlēšanu gads, un priekšvēlēšanu maratons ir sācies jau vismaz pirms mēneša. Tas nozīmē, ka arvien biežāk sagaidīsim no ilgtermiņa ekonomiskās attīstības loģikas nesaprotamus, ticamākais, populistiskus, lēmumus. Nav izslēgts, ka nākamā gada budžeta ieņēmumu prognozēs apzināti nav ielikta pietiekami liela summa, lai neilgi pirms vēlēšanām valdības faķīri to izvilktu no piedurknes un sāktu dalīt pēc savas saprašanas, lai tikai iegūtu vēlētāju labvēlību. Var sacīt, ka interesantākie notikumi vēl tikai priekšā. Tikai interesanti – kam?
