No pirmā janvāra par 1% samazināta valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas likme darba devējiem.
No pirmā janvāra par 1% samazināta valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas likme darba devējiem. Turpmāk valsts sociālās apdrošināšanas iemaksās darba devējs maksās 26,09% no darbinieku algas apjoma līdzšinējo 27,09% vietā, bet darba ņēmējs, tāpat kā iepriekš, – 9%.
Labklājības ministrijas Sociālās apdrošināšanas departamenta direktors Ingus Alliks «Ziņām» paskaidroja, ka 2000. gadā sociālās iemaksas bija 36,09% apmērā no darba algas: 9% maksāja darba ņēmējs, bet 27,09% – darba devējs. Ar šo, 2001. gadu, darba devējam būs jāmaksā sociālās iemaksas tikai 26,09% apmērā no strādājošā darba algas. Šīs iemaksas attiecas uz vispārējo gadījumu, kad strādājošais tiek apdrošināts visos sociālās apdrošināšanas veidos.
Pakāpeniski samazinās sociālo nodokli
I.Alliks sacīja: «1996. gadā pieņemot sociālā nodokļa likumu un 1998. gadā arī likumu par sociālo apdrošināšanu, iezīmēta tendence sociālās apdrošināšanas maksājumiem samazināties. Latvija ir valsts, kur tie ir pietiekami lieli. Nākotnē, lai samazinātu darba devēju noslodzi ar sociālās apdrošināšanas maksājumiem, paredzēts un arī budžeta modelī plānots, ka Latvijā iespējams šos maksājumus pakāpeniski samazināt no sākotnējiem 37,09 % līdz 33,09%. Pirmais samazinājums – par 1 procentu – tika veikts pagājušajā gadā, noņemot šo maksājuma daļu no darba devējiem. Arī šogad sociālās apdrošināšanas maksājumu daļa darba devējiem samazināta par vienu procentu. Pagaidām, tas ir, 2001. gadā, kopējais maksājums būs 35,09 procenti no darba algas. No tiem 26,09 procentus maksās darba devējs un 9 procentus – darba ņēmējs.
Pēc tam, ar 2002. gadu, paredzētas kardinālas izmaiņas, un tad sociālās apdrošināšanas maksājumu kopējā likme būs 33,09 procenti un to solidāri maksās uz pusēm gan darba devējs, gan darba ņēmējs.
Šajā gadījumā, protams, palielināsies darba ņēmēja maksājamā daļa, bet vienlaikus atbrīvosies darba devēja maksājamā daļa. Tādējādi darba devējs varēs šos līdzekļus novirzīt vai nu darba samaksas palielināšanai, vai arī ražošanas attīstībai, radot jaunas darbavietas.»
Uz «Ziņu» jautājumu, vai ir taisnīgi tuvā nākotnē tik krasi palielināt darba ņēmēju maksājamo sociālā nodokļa daļu, turklāt ja zināms, ka darba devēji jau tā ir iemanījušies daļu algas saviem darbiniekiem maksāt «aploksnēs», departamenta direktors atteica, ka Labklājības ministrijas kompetencē vairs neesot sekot, cik godīgi darba devēji maksā algu un nodokļus. Ministrijas uzdevums esot cits. Sabiedrībai jāapzinās, jāsaprot, ka sociālais nodoklis netiek maksāts «kaut kam», bet būtībā mēs to maksājam paši sev. Otrkārt, šā nodokļa administrēšana esot Valsts ieņēmumu dienesta kompetencē, kam jāpanāk, lai darba devēji no tā neizvairītos. «Filosofija» vienkārši esot, lai kopumā šis nodoklis tiktu samazināts. Turklāt samazināts tieši darba devējiem, tādējādi palielinot viņu ieinteresētību novirzīt līdzekļus ražošanas attīstībai.
Ja pret šādu valdības pieeju, «filosofiju», kā sacīja Allika kungs, nekas nebūtu iebilstams vispārīgi, tad tomēr tiek nodarīts pāri darba ņēmējiem, kuriem jau tā praktiski trešā daļa algas «aiziet» nodokļu maksājumos. Turpmāk viņu pleciem tiks uzkrauti vēl aptuveni astoņi procenti no nodokļu maksājumiem. Kā tādā gadījumā ir ar paredzamo izmaiņu morāli?
«Mums jāmaina uzskats, ka sociālās apdrošināšanas maksājums ir kaut kāds abstrakts nodoklis, kas tiek novirzīts kaut kādiem neskaidriem mērķiem. Uzsveru, ka sociālās apdrošināšanas maksājumi ir maksājumi pašiem sev, lai sociālā riska gadījumos saņemtu attiecīgus pakalpojumus. Samazinot šo sociālā maksājuma kopējo likmi, kļūs iespējams darba samaksas palielinājums, un cilvēkiem būtu par to jācīnās ar dažādu nevalstisku organizāciju, to skaitā arī arodbiedrību, palīdzību. Lai atalgojums būtu adekvāts, atbilstošs reāli padarītajam. Palielinoties darba samaksai, darba ņēmējiem nebūtu jāizjūt šā sociālā nodokļa slogs. Jau pieminētās «filosofijas» pamats bija doma par to, lai atbildību par sociālo aizsardzību sadalītu līdzvērtīgi gan katrs darba ņēmējs, gan darba devējs.»
Vai darba devēji būs altruisti?
Turpmākajā sarunā I.Alliks gan atzina, ka situācija nebūtu normāla, ja visiem arī pēc šīm izmaiņām sociālo maksājumu proporcijās tiktu saglabātas tikai minimālās darba algas. Departamenta direktors atkārtoti uzsvēra, ka katram «būtu jāsaņem adekvāta samaksa par padarīto darbu». Bet vai ir pietiekams pamats Labklājības ministrijas ierēdņu optimismam, ka darba devēji pēkšņi kļūs tādi altruisti, ka, atbrīvojušies no krietnas maksājumu daļas sociālās apdrošināšanas budžetā, šos līdzekļus nevis iebāzīs savā kabatā kā jaunu peļņas kušķi, bet gan labprātīgi «atdos» darba ņēmējiem algas palielinājuma veidā? Vēl varētu piekrist, ka zināmu šo līdzekļu daļu darba devēji tiešām varētu novirzīt ražošanas attīstībai, taču – vai tik un tā reāli zaudētāji nebūs ne ar ko neaizsargātie darba ņēmēji, kuru vienīgā svira, ar ko ietekmēt darba devēju apzinīgumu (I.Allika vārdiem runājot), ir tikai nevalstiskās organizācijas? Vai, tuvā nākotnē ieviešot jauno sociālās apdrošināšanas maksājumu kārtību, ir pamats optimismam, vai ir veikti kaut kādi aprēķini, kas šīs šaubas kliedētu?
«Sociālās apdrošināšanas budžeta modeļa ilgtermiņa prognozes šo situāciju rāda pietiekami normālu tai ziņā, ka nevajadzētu būt iztrūkumam. Bet pagaidām, protams, es nevaru pilnīgi viennozīmīgi apgalvot, ka visiem simtprocentīgi palielināsies darba samaksa. Taču, pēc Labklājības ministrijas prognozēm, vidējai darba samaksai valstī jāpalielinās, darba algas paaugstināšana ir plānota. Jebkurā gadījumā – nav paredzēta darba samaksas pazemināšanās.»
Taču kā minētās divu gadu laikā paredzētās izmaiņas ietekmēs sociālo budžetu? Jo salīdzinājumā jau ar aizpagājušo gadu kopējais sociālā nodokļa apjoms tiks samazināts kopumā par četriem procentiem. I.Alliks mierina, ka vismaz pēc ministrijas darbinieku ilgtermiņa aprēķiniem un prognozēm ne tikai nedraud nekādas briesmas, bet pat, jau ieplānojot minēto četru procentu samazinājumu, būšot iespējams (gan tikai ap 2016. gadu ) norēķināties ar valsti, sedzot valsts kases aizdevumu sociālajam budžetam. Piemēram, arī pagājušajā gadā, par procentu samazinot sociālo maksājumu likmi, tīri matemātiski varējis rēķināties, ka sociālā budžeta deficīts palielinātos par aptuveni 30 miljoniem latu, tomēr šīs nepievilcīgās prognozes neesot piepildījušās. I.Alliks to skaidro vai nu ar darba devēju godprātību nodokļu maksājumu veikšanā, vai ar maksātāju skaita palielināšanos, vai arī ar kaut kādiem citiem iemesliem, tomēr deficīts nepalielinājās. Tas esot iegansts pamatotiem pieņēmumiem un cerībām, ka arī šajā gadā, vēl par procentu samazinot sociālā nodokļa likmi, vismaz nebūšot jāpiedzīvo sociālā budžeta deficīta pieaugums.
«Protams, gluži matemātiski rēķinot, nemainoties maksātāju skaitam un citiem skaitļiem, ienākumiem sociālajā budžetā būtu bijis jābūt mazākiem. Bet acīmredzot nostrādāja tas stimuls, kas pieminētajā ideoloģijā bija ielikts: samazinot nodokli, kopumā efekts palielinās,» uzskata I.Alliks.
Vai procentu «pārbīde» ietekmēs pensijas?
Te jāatgādina, ka vairākkārt pieminētais sociālā budžeta deficīts 1999. gadā radās iepriekšējās (A.Šķēles vadītās) valdības un Saeimas populistisko lēmumu dēļ. Tad, lai izpildītu nepārdomāti dotos solījumus pensionāriem, šim nolūkam no valsts kases tika nepārtraukti palienētas ievērojamas summas – pārāk lielas, lai tās nosegtu ar sociālās apdrošināšanas budžeta ieņēmumiem. Šis slogs būšot vēl ilgi jūtams.
Izmantojot tikšanos, «Ziņas» vēlējās uzzināt departamenta direktora viedokli par to, vai minētā «procentu pārbīde» un paredzamā sociālā nodokļa likmes samazināšana ietekmēs pensionārus. Vai, piemēram, arī šogad paredzams līdzīgs niecīgais pensijas palielinājums kā pērn – par 18 santīmiem?
«Tas nav, nebija pensijas palielinājums!» atteica augstā amatpersona. «Un vispār – sociālā apdrošināšana nenozīmē tikai pensijas. Tas ir maldīgs stereotips. Labklājības ministrija un mūsu departaments vēlas šo stereotipu lauzt. Tomēr, runājot par sociālo maksājumu samazināšanu šogad par procentu, tas nekādā gadījumā neietekmēs pensionārus un viņu pensijas. Nevienam nekas netiks atņemts vai samazināts. Taču, runājot par pensiju indeksāciju, jāuzsver, ka 2001. ir pēdējais gads, kad šī indeksācija tiek veikta, ievērojot tikai patēriņa cenu indeksu. Šajā gadā tiks ņemts vērā viss pilnais inflācijas indekss par visa iepriekšējā gada 12 mēnešiem. Prognozes liecina, ka šā indeksācija materiālā izteiksmē būs mazliet lielāka nekā 18 santīmu pērn. Tomēr jāuzsver, ka indeksācija nav kaut kāds abstrakts pensijas pielikums, kas pensionāriem obligāti pienāktos. Indeksācija ir tikai paņēmiens, lai pensionārus nodrošinātu pret patēriņa cenu izmaiņām, saglabājot viņu pirktspēju tādā pašā apjomā kā attiecīgajā periodā pirms tam. 2002. gadā šis indeksācijas mehānisms tiks vēl nedaudz mainīts, un tad tiks piemērots ne tikai patēriņa cenu indekss, bet arī vidējās algas paaugstinājums valstī. Tātad indeksācija varētu būt ievērojami lielāka.»
Lūk, tāda bija šā gada pirmā saruna par labklājību – esošo, paredzamo, šķietamo, iedomāto un – traktējamo. Palika iespaids, ka valsts ierēdņi, bruņojušies ar visumā humānu filosofiju, tomēr samērā vispārīgi runā par konkrētām prognozēm, tās skatot drīzāk tādā kā rožainā dūmakā. Bet dzīvē darba devējiem, kam turpmāk būs ievērojami vieglāka maksājamo nodokļu nasta, arvien saglabāsies iespējas manipulēt. Galu galā josta būs jāsajož ciešāk darba ņēmējiem.
Kas attiecas uz pensiju indeksāciju nākotnē… Dzīvais klasiķis Guntis Pilsums ir teicis: «Nevajag smieties, saņemot pensiju. Valsts to domājusi pilnīgi nopietni.»
