Pēc nedēļas, 15. oktobrī, kad pasaulē atzīmēs Baltā spieķa dienu, Latvijas Neredzīgo biedrības Jelgavas teritoriālā organizācija rīkos reidu, kurā noskaidros vides pieejamību dažādiem sabiedriskajiem objektiem – veikaliem, iestādēm un citiem.
«Mēs sapulcēsimies trīs četri cilvēki un iesim. Protams, centīšos iepriekš mūsu vizīti pieteikt. Taču, ja darbu steigā nepaspēšu to izdarīt, tas taču piedodams. Vai ikdienā iepriekš piesakāmies veikala īpašniekam, ja dodamies uz tirgotavu pirkt maizi,» stāsta Latvijas Neredzīgo biedrības Jelgavas teritoriālās organizācijas vadītāja Svetlana Sproģe. Liepājnieku piemērsZināmā mērā līdzīgu akciju pirms dažiem gadiem rīkojusi Liepājas teritoriālā organizācija. Toreiz atklājies, ka ne viens vien autovadītājs pat uz gājēju pārejas negrib pamanīt cilvēku ar baltu spieķi, kaut gan Ceļu satiksmes noteikumos ir punkts, ka personai ar šādu pazīšanās zīmi jebkurā gadījumā ir priekšroka. Ceļu policija šos autovadītājus stingri brīdinājusi. Jelgavas Neredzīgo biedrības vadītāja S.Sproģe teic, ka viņas iecerētais reids nav tik riskants, jo pārbaude nav vērsta uz ielu satiksmes dalībniekiem, bet gan sabiedriskajām iestādēm un veikaliem, tādēļ palīdzība no malas neesot vajadzīga. Arī ikdienā viņa bez citu palīdzības iet pa pilsētu. Redzes invalīdus uztrauc nemarķētas stikla durvis, ceļa zīmju pakāpieni, kas ir tikpat pelēki kā ietve. Reidā iegūtos materiālus paredzēts izmantot seminārā, kas 22. oktobrī notiks Rīgā un ir daļa Nīderlandes un Latvijas valdības kopīgi atbalstītā projekta, kas veicina vides pieejamības standartu pilnveidošanu cilvēkiem ar redzes traucējumiem. Agrāk dzīvojām nošķirtāk«Savulaik Baltā spieķa dienā mēs ielās negājām. Sapulcējāmies tepat, Neredzīgo biedrības telpās Filozofu ielā 5. Tas bija pasākums ar dziesmiņām un dzejoļiem, atcerējāmies arī vēsturi,» stāsta Jelgavas teritoriālās organizācijas vadītājs no 1983. līdz 1994. gadam Guntis Zvīgulis. Padomju laikā vienā ziņā redzes invalīdiem klājās labāk, jo daudziem bija darbs. Kaut arī vienmuļš un nogurdinošs, tomēr varēja ko nopelnīt. Mūsdienās šo nišu aizņēmis lētais ķīniešu darbaspēks. Tomēr redzes invalīdi, cīnoties ar dzīves grūtībām, cenšas integrēties sabiedrībā, un viens no atslēgas vārdiem ir vides pieejamība. Runājot par balto spieķi un piespraudēm, kas palīdz uz ielas pamanīt redzes invalīdus, S.Sproģe pauž, ka attieksme diemžēl ir divējāda. Protams, lielākā daļa sabiedrības cilvēkam ar šādām pazīšanās zīmēm labprāt palīdz šķērsot ielu, veikalā izvēlēties preci un veikt citas darbības. Diemžēl atrodas arī nelieši, kuri invalīda fiziskos trūkumus izmanto. Šādi gadījumi gan ir reti, tomēr piesardzības dēļ atšķirības zīmes neredzīgo vidū nav īpaši populāras. Palīdz jaunās tehnoloģijasRedzes invalīdi atzinīgi vērtē jaunos sasniegumus informācijas tehnoloģiju jomā. Kā stāsta Jelgavas neredzīgo bibliotēkas vadītāja Dzintra Spalva, daudzi cenšas apgūt datorprogrammas, kas palielina burtu izmērus, kā arī nodod informāciju ar skaņas palīdzību. Ērta ir mazizmēra zibatmiņa. «Nav vairs uz bibliotēku jānēsā kasešu komplekti. Ieliec interesējošo grāmatu mazajā «flešiņā» un laimīga ej mājās,» saka čaklā bibliotēkas lasītāja Sigita Ausmiņa.
Uzziņai
Latvijas Neredzīgo biedrības Jelgavas teritoriālajā organizācijā (tajā ietilpst Saldus, Dobeles, Bauskas un Jelgavas rajons) apvienojušies 160 biedru (seši no tiem pilnīgi neredzīgi). Latvijā ir ap 11 tūkstošiem cilvēku, kuri daļēji vai pilnībā zaudējuši redzi, kļuvuši par invalīdiem. Ierosinājums par neredzīgo pazīšanas zīmi izmantot baltu spieķi pirmo reizi izteikts 1931. gadā Francijā. Šajā zinātnes un tehnikas laikmetā spieķi nav spējuši izkonkurēt ne ultraskaņas atbalss lokatori, ne citi mūsdienīgi šķēršļu noteicēji. 1980. gadā Parīzē Vispasaules neredzīgo labklājības padomes sanāksmē 15. oktobris tika pasludināts par Starptautisko Baltā spieķa dienu.
