Man ļoti patīk saņemt atzinību, labus vārdus, siltu skatienu, uzmundrinājumu. Un es nesaku, ka nesaņemu.
Man ļoti patīk saņemt atzinību, labus vārdus, siltu skatienu, uzmundrinājumu. Un es nesaku, ka nesaņemu. Bet gribētos daudz vairāk. Būtu ar mieru tos uzklausīt ļoti bieži – labs vārds ceļ emocionālo stāvokli, atraisa radošiem pārsteigumiem sevī pašā. Vai neesam pārāk bieži sliktu vārdu un domu nogalināti? Priekšā smaids, aiz muguras dūriens. Gadās. Tomēr īsts smaids un godīgi pateikts labs vārds agrāk vai vēlāk kļūst auglīgs.
Katrs savu reizi iedur, blefo, nodod. Bet labais ir vērtīgāks. Ja gribi dzirdēt labu, tad saki arī pats! Tomēr man šķiet, ka Latvijā mēs joprojām reti izsakām komplimentus. Esmu novērojusi, ka cilvēki tā kā baidās uzņemt labu vārdu. Ko viņš no manis grib, ja tā runā? – tāds ir domas zemslānis.
Svešvārdu vārdnīcā, ko 1999. gadā izdevis apgāds “Jumava”, vārds “kompliments” skaidrots šādi: uzslava, cildinājums, parasti, lai kādam glaimotu, izpatiktu.
Zvanu Ērikam, kurš pārvalda franču valodu, lai noskaidrotu, vai tiešām šis franču izcelsmes vārds nozīmē, ka uzslavai, atzinībai, cildinājumam ir savs melīgs zemslānis. Ēriku nepazīstu, bet manā informatīvajā centrā – pašas telefonu grāmatiņā – rakstīts viņa tālruņa numurs. Ēriks mācās franču valodu. Kur un kad tāds ieraksts radies, neatceros. Bet nu ir īstā reize to izmantot.
Taču Ēriks atvainojas: “Esmu Francijā un patlaban aviokompānijā iegādājos biļeti. Ja tas nav ļoti steidzami, lūdzu, piezvaniet rīt.”
Iedomājos cilvēku – katrā rokā pa čemodānam, un viņš steidzas. Te pēkšņi kādai nezināmai sievietei no Latvijas vajag vārda “kompliments” skaidrojumu. Vai nav lieliski?
Kamēr gaidu rītdienu, iztaujāju cilvēkus, kuri nepērk aviobiļeti. Iztaujāju tos, kas man atrodas līdzās.
Andrejs domā apmēram tā: jo skaistāks un noslīpētāks kompliments, jo mazāk cerību, ka tas ir patiess. Jo mazāk cilvēks domā, ko saka, ja tas notiek no sirds un ir dziļi patiess, jo skaistāk. Bet šim vārdam piemīt polaritāte – kompliments var būt mērķtiecīgs manevrs sava labuma gūšanai un tātad – melīgs un nepatiess.
Uldis ir ar humora dzirkstelīti un izspēlē vienkāršu atbildi. Uz jautājumu, ko tu teiktu par komplimentu, viņš atbild – es teiktu paldies! “Bet, ja nopietni, man patīk. Šķiet, katram patīk, ka paglauda. Iespējams, tie, kas saka, ka nepatīk, tomēr liekuļo. Vismaz reizi dienā es tomēr cenšos pateikt komplimentu. Večiem varbūt sacītu tā: “Vecais mērkaķi, tu šodien esi kaut ko labu izdarījis.” Piekrītu, ka komplimentus varētu izteikt biežāk. Vairāk dzirdama sunīšana. Tomēr atzinībai jābūt patiesai.”
Mārtiņš ir cilvēks, no kura esmu saņēmusi daudz labu vārdu. Un arī viņam esmu atzinību dāvājusi. Viņš saka: “Man šķiet, ka cilvēkus var iedalīt tajos, kas domā, ka kompliments ir patiesa atzinība, un tajos, kas uzskata, ka tā ir lišķēšana. Domāju, ka otrs ir greizs priekšstats. Man patīk komplimenti. Tie vairo pašapziņu, ticību sev, iedvesmo darīt vairāk un labāk. Kompliments iedrošina. Nezinu, cik bieži citi saņem komplimentus. Domāju, es saņemu atkarībā no tā, kādā režīmā dzīvoju. Ja steigā satieku cilvēku un jārunā par pašu nepieciešamāko, tad laika komplimentiem neatliek. Bet labo vajag atcerēties un pateikt arī vēlāk.”
Inta: “Man liekas, ka mēs bieži glaimojam. Un varbūt tas arī nav slikti, ja dūša ir šķērma. Tomēr patīk tie, no sirds teiktie. Pati tos saku reti un tikai pa īstam. Apzinos, ka vajadzētu biežāk.”
Āris: “Varbūt es saku komplimentus. Nezinu. Nepievēršu uzmanību. Pats arī saņemu. Lieliski jau būtu katru dienu sākt ar nodomu pateikt kādam ko labu, bet, ja garastāvoklis sačakarēts, tad negribas nevienam neko labu sacīt. Domāju, ka tas, cik daudz laba sakām cits citam, tomēr atkarīgs no garastāvokļa.”
Inguna: “Šodien dzirdēju komplimentu. Es esot kļuvusi interesantāka, radošāka. Izjūtu lepnumu, ja pasaka ko labu par darbu vai manām meitām.”
Inga: “Kompliments ir kas tāds, kas deviņdesmit piecos procentos gadījumu neatbilst patiesībai. Man ne pārāk patīk labu dzirdēt, jo visbiežāk tā nav patiesība. Pati tikai ļoti retiem un īpašiem cilvēkiem saku komplimentus.”
Armands: “Kompliments ir atzinība. Ne vienmēr patiesa, tomēr biežāk. Komplimentus nesaku pārāk bieži, jo lielākoties neviens tāpat netic. Ja pasaki ko labu, cilvēks domā, ka man kaut ko no viņa vajag. Un parasti jau tā arī ir – divi teikumi par to, cik tu esi foršs, un tad seko vajadzība.”
… Bija skaists rudens rīts. Izkāpu no mašīnas un sūtīju gaisa bučiņu savam mazajam dēlam. Tas bija ielu krustojumā. Iedegās zaļais, bet, tā kā dēls man arī sūtīja bučiņu, kura bija “jānoķer”, auto vēl kādu mirkli neizkustējās, jo vīrs respektēja mūsu atvadīšanās rituālu. Tad ievēroju, ka aiz mums pie sava auto stūres viens kļuvis dusmīgs. Deg zaļais, bet šie te māžojas! Kā gadījās, kā ne – ņēmu un aizsūtīju arī viņam gaisa bučiņu. Un zināt, kas notika? Viņš uzsmaidīja ļoti platu
un atvērtu smaidu. Domāju, ka mums abiem pietika prieka visai dienai. Ir tik labi saņemt gaisa buču no sveša cilvēka tāpat vien, tikai tāpēc, ka rīta stundai esot zelts mutē, un nav ko satraukties, ja pie zaļās gaismas notiek prieka nodošana tālāk.
* * *
Ir pagājusi nakts. Atgriežos darbā. Pienāk Uldis un smaidot saka: “Tu labi izskaties!” Un es, protams, noticu, ka tas ir teikts patiesi, jo viņa smaids – vienkāršs un foršs. Zvanu Ērikam. Ilgi. Viņš atbild samiegojies. Saku – atvainojiet, es par to komplimentu… Ēriks atbild: “Neesmu filologs. Bet zinu teikt, ka vārds “kompliments” nav no tiem populārākajiem franču vidū. Pie mums to lieto biežāk, bet labu saka retāk. Valoda, kurā runājam, uzspiež savu. Franči biežāk saka labu. Un viņi dziļāk pieiet visām lietām. Savās sarunās izvairās no sliktiem apgalvojumiem. Strādāju Latvijas Investīciju aģentūrā. Kad notika “Francijas pavasaris”, piedalījos ekonomiskās dimensijas pasākumu organizēšanā. Konferencē pēc katras uzrunas pārējie franči spieda cits citam roku, izteica atzinību, sita uz pleca. Tas uzmundrina.
