Iekšlietu ministra Ivara Godmaņa bažas par bezjēgā dzerošu jaunatnes daļu ik septembra sākumā izrādījušās gana pamatotas.
Iekšlietu ministra Ivara Godmaņa bažas par bezjēgā dzerošu jaunatnes daļu ik septembra sākumā izrādījušās gana pamatotas. Jāpieļauj, varas iestādēm nopietni gatavoties bezkompromisa cīņai pret mazgadīgajiem dzērājiem un viņu “apgādātājiem” lika iepriekšējā gada bēdīgā pieredze, kad tīņu “plosts” par godu jaunatnākušajam mācību gadam izvērtās vesela vīkenda garumā. Šogad no ieilguša dzertiņa privilēģijas vismaz daļēji atbrīvoja nākamās mācību dienas baisais tuvums, bet daudzviet arī tas nebija traucēklis, lai “blāvām acīm” pierē un noteiktām promilēm asinīs Zinību dienai par godu paredzētās “svinības” beigtos, labākajā gadījumā, ar vizīti policijas iecirknī, sliktākajā – specifiskā iestādē ar visai drūmu interjeru.
Pēc visa spriežot, šis septembris nepretendē uz aizturēto pašnoreibušo tīņu skaita rekordiem, tomēr zināmu uzmanību pelna dati par dzertkāro skolnieciņu gadu skaitu un izstrēbto grādīgo dziru daudzumu. Nav vajadzības moralizēt no aizvēsturiskās sērijas, ka pirms pāris paaudzēm zāle bija zaļāka un jaunieši prātīgāki, tomēr vietā atgādināt, ka toreiz gados tik jaunu “iemetēju” pieķeršana tika pielīdzināta ārkārtas gadījumam. Ko tur slēpt, ne jau nu visi svētkus atzīmēja tikai ar bulciņām un kompotu, taču pārmērības nekļuva par ikdienu. Savukārt laiku un vērtību maiņa nebūt neliek uzskatīt, ka tagad tās vajadzētu uztvert kā normālu parādību.
Turklāt ir vērts kaut nedaudz iedziļināties un veselā saprāta labad pacensties atklāt iemeslu un pamata sakni tai pastulbajai sērgai, ka padsmitniekiem par tik nozīmīgu dzīves piepildījumu kļuvusi alkohola un citu reibinošu maisījumu lietošana un ripu rīšana apdullinoši infantila trokšņa pavadījumā, kam seko defilēšana pa pilsētu un nodošanās demolēšanas atrakcijām ar smagiem vai asiem priekšmetiem trīcošajās rokās. Diemžēl ar policijas spēkiem vien ir daudz par maz, lai varētu runāt par nopietnu vēršanos pret, būsim atklāti, cerīgās nākotnes paaudzes teju masveidīgo slīcināšanos pudelē, un pilnvērtīgai, efektīvai pretdarbībai te, kas zina, nepietiktu pat ar veselas alkoholisma apkarošanas specvienības iesaistīšanu. Kur rodami pirmsākumi tam apburtajam lokam, kurā esam nonākuši – visapkārt mudž daudzgalvains skolasbērnu pūlis, kas nenogurstot stīvām mēlēm vervelē vai vismaz iešļupstas par savām tiesībām (vairumā gadījumu paši pat nesajēdzot – kādām), nekautrējoties tiešā un slēptā tekstā pasūta mācībspēkus uzkavēties labierīcībās vai kādā ne pārāk lielu tikumību simbolizējošā iestādījumā, bet par lūgumu notīrīt tāfeli ir gatavi saukt skolotāju pie sarkanā galda un sūdzēties gandrīz visās Eiropas tiesās no vietas. Par vecāku centieniem ķerties pie iedarbīgākām patvaļas ierobežošanas metodēm pat nav ko runāt. Viņiem atvēlēta vien Mesijas loma reizēs, kad padsmitgadīgajiem ātraudžiem sagadījies nokļūt nepilngadīgo lietu inspektoru nagos.
Protams, var jau teikt, ka tā ir krāsu biezināšana, tomēr pārāk daudz faktoru liek uzskatīt, ka šis process palaists pašplūsmā gluži kā dubļu šļūdonī, ko apturēt nespēj nevienas skolas nodrošinātās “kontaktstundas”. Vismaz pagaidām priecē, ka uz deģenerācijas sliekšņa stāvošā jaunās paaudzes daļa (būsim optimisti!) nav vairākumā. Taču ir jāsaprot, ka degradējošā tendence ar laiku var izvērsties par draudīgu sabiedrības vēzi, un kārtējais promilēs iegrimušais tīneidžers tam būs tikai papildu katalizators. Bet tautas prātos tik ļoti izplatītais sapnis par gaišo nākotni aizpeldēs tālēs zilajās kā jūrnieku vēstījums pudelē. Tikai rakstītas vēsts vietā iztēlē varēsim tajā ievietot milzumu alkoholā slīcinātu likteņu un nodzertu nierīšu.
