Pirmo Sidrabenes pagastā sastapu sniegavīru. Tas gan bija nedaudz izčākstējis pirmdienas atkusnī, tomēr spoži sarkano spaini turēja braši, un arī burkāna snīpis zemajos padebešos slējās optimistiskā leņķī.
Pirmo Sidrabenes pagastā sastapu sniegavīru. Tas gan bija nedaudz izčākstējis pirmdienas atkusnī, tomēr spoži sarkano spaini turēja braši, un arī burkāna snīpis zemajos padebešos slējās optimistiskā leņķī. Tāpat arī Emburgas ciemata centrs:
lai gan daudzdzīvokļu mājas debesis baksta ar ķēmīgiem dažāda kalibra godmaņlaika skursteņu strupuļiem, visumā apkārtne ir sakopta un atstāj pat gaišu iespaidu.
Kad pirms četriem gadiem par Sidrabenes pagasta Padomes priekšsēdētāju tika ievēlēts Gundars Liepa, viņš jau otrajā dienā saņēma «pagasta ļaužu» parakstītu vēstuli ar laba vēlējumiem un brīdinājumu: kaut ko labu iedzīvotājiem viņš varēšot izdarīt vienīgi tad, ja stingri iestāsies pret vietējo «mafiju» un ierāvējiem.
Sākumā bija Augeja staļļi
Pirmajā brīdī jaunais pagastvecis īsti nevarēja noticēt vēstulē rakstītajam par iepriekšējā pagasta Padomes priekšsēža dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, deputātu līdzšinējo nesaimnieciskumu un mantkārīgajām manipulācijām. Taču jau pavisam drīz Liepa sapratis, ka dūmu bez uguns nemēdz būt, tāpēc rīkojies neprognozēti asi: pieaicināja neatkarīgu auditu. Atklājušās brīnumu lietas. Audita pārbaudes rezultātā pat tika ierosināta (tiesa, vēlāk iežēlojoties, atsaukta) krimināllieta. Jaunais priekšsēdētājs no darba pagastnamā atlaida grāmatvedi un kasieri, pārējie darbinieki aizgāja paši. Palikusi tikai sekretāre. Tā pagasta vecākais sācis strādāt no nulles, viņa priekšā bija it kā balta papīra lapa, kurā tagad īpaši skaidri var redzēt pašvaldības vēlēšanu starplaikā padarīto un nepagūto.
Sidrabenes vārds pagastam ticis tikai pēc Otrā pasaules kara. Daudzus gadsimtus tas bija pazīstams kā Salgale. Vēl kopš krustnešu laikiem (skat. V.Plūdoņa poēmu «Salgales Mada loms»). Emburgas (pēc dažu domām – sākotnēji Annenburgas) vārds pēc vietējā pilskalna ticis dots hercoga Jēkaba radītajai ostai Ragvēžu strauta grīvā: Kurzemes hercogistes uzplaukuma gados tur bijušas dzirnavas, vadmalas austuves, dzelzslietuves. Kopš sākta gala vietējie ļaudis bijuši čakli strādātāji, kas pārtika no tā, ko saražoja un pārdeva. Saplaisājot, sabrūkot kolektīvajai lauksaimniecībai, visā Latvijā pie pamestām, izdemolētām, sabrukušām kūtīm palika vientuļas daudzdzīvokļu mājas, kuru iemītnieki bez zemes, bez darba un cik necik vērā ņemamiem iztikas līdzekļiem līdzīgi rēgiem klejo pa pagastiem trūcīgo bezdarbnieku pabalstu starplaikos.
Sidrabenē aina nedaudz optimistiskāka. Lai gan privatizācija Latvijā notika bez īpašas loģikas, pēc stiprāku elkoņu un veiklāku prātu principa, tikai dažu personu rokās koncentrējot daudzu cilvēku gadu desmitos vairotos labumus, reizēm tieši privatizācijas grimasu grumbās var rast aizķērušos racionālisma graudus. Tāpēc, piemēram, Sidrabenē bijušajam kolhoza priekšsēdim Jānim Vīgantam izdevies no posta un sabrukuma pasargāt četras lielas govju kūtis (tagad gan vairs palikušas tikai trīs), kurās ir vairāk par 50 govīm. Neizlaupīts palicis arī bijušā kolhoza centrs. J.Vīganta zemnieka saimniecība tagad ar darbu nodrošina vismaz 30 cilvēkus. Bet bezdarbam pagastā tas tomēr ir šķidrs ielāps.
Gundars Liepa uzskata, ka «oficiāli» bezdarbs pagastā nav pārāk liels, lai gan faktiski par bezdarbniekiem būtu atzīstami aptuveni 250 piemājas saimniecību īpašnieki. Jo kā gan tikt pie bezdarbnieka statusa (un pabalsta), ja ne zaudējot iepriekšējo darbu? Diemžēl daudziem pēdējais bijis vēl «vecajā iekārtā».
Pelnīt var, ja kaut ko ražo
J.Vīgants ir pārliecināts, ka pelnīt var tikai tad, ja kaut ko ražo. Atšķirībā no apkārtējiem pagastiem, Sidrabenes zemes nav piemērotākās graudu vai cukurbiešu audzēšanai. Turklāt sējumus katru gadu apdraud plūdi. Vēl sliktāka zeme ir pagasta otrās apdzīvotās vietas – Garozas apkārtnē. Tāpēc daudziem pagasta iedzīvotājiem iztiku dod mežs. Turklāt J.Vīgants iestājas par to, ka zeme, kur nevar plaši izvērst augkopību, jāapmežo. Viņš savā saimniecībā jau iestādījis ap 40 hektāriem jaunaudžu: lai arī pēc visai ilga laika, tomēr tas kādreiz nesīs peļņu. Bet pagaidām pagastā lielas platības vienkārši aizaug ar kārkliem. Vērienīgi saimniekot radušais zemnieks uzskata, ka reiz varbūt valstsvīri sapratīs, ka vismaz pārtika jāražo pašu valstī, jo nezin vai Latvija reiz varēs kļūt par tādu tūrisma vai banku biznesa valsti kā, piemēram, Šveice. Arī tirdzniecība nevar attīstīties bezgalīgi, tās apjoms valstī jau tā pārsniedz cilvēku pirktspēju.Ja valsts saviem iedzīvotājiem radītu cik necik skaidru priekšstatu par ekonomikas attīstību nākotnē, arī pagastu saimnieciskā dzīve uzplauktu. Bet tikmēr – ne jau pagastu līmenī iespējams kaut ko būtisku ietekmēt vai uzsākt, lai pārvarētu trūkumu. Cik necik cerības viešot pašā beidzamajā laikā kāpjošās gaļas cenas: tātad var kļūt ienesīga lopkopība, tai skaitā – liellopu audzēšana.
Lai gan laikam tiešām nav pagasta vadības iespējās ievērojami palielināt ražošanu, tomēr pašvaldību varā ir visādi veicināt uzņēmējdarbību. Šajā ziņā Sidrabenē būtisku panākumu nav. Jūtams trūkums beidzamajos četros gados bijis tas, ka pagastā nav bijis kompleksa attīstības plāna. Lai gan – par attaisnojumu var sacīt, ka arī valstij tāda plāna nav bijis un… nav. Iespējams, ka zemniekiem būtu labākas sekmes lauksaimniecības produkcijas ražošanā un realizācijā, ja pagastā strādātu lauksaimniecības konsultants. Viņš palīdzētu optimizēt, piemēram, sēklu, minerālmēslu iegādi, kas, iepērkot vairumā, maksātu lētāk. Diemžēl pagastmājas štatos nav paredzēts šāda konsultanta amats, bet zemnieki, protams, atrod aizbildināšanos, vienkārši nevēlas «samest kolekti», lai konsultantu algotu paši. Arī kooperējoties zemniekiem būtu vieglāk gan strādāt, gan sameklēt tirgu savai produkcijai, gan aizsargāt savas tiesības. Taču valsts līmenī kooperācija iestrēgusi deklaratīvā muklājā starp gribēšanu un nemākulību.
Nepieciešama konkrēta rīcības programma
Sidrabenieši, vīlušies vai apjukuši daudzo politisko partiju savstarpējos ķīviņos, tagad nepieslejas nevienai no tām, pagastā cik necik efektīvi nedarbojas nevienas partijas pārstāvji. Lai gan visumā tomēr vērojama vārdos klaji nepausta nosliece atbalstīt sociāldemokrātiskas noskaņas.
Domājot par gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām, pagasta analītiskākie prāti uzskata, ka jaunajai pagasta Padomei pirmām kārtām būtu jāveic trīs paši neatliekamākie darbi: jārod iespēja izveidot zemnieku konsultāciju dienestu, jārada skaidrs priekšstats par to, kas konkrēti būtu darāms vismaz dažos tuvākajos gados (ko darīt ar zemi – aizaudzēt ar kārkliem vai stādīt mežus? ), kā arī aktīvāk jādomā, kā radīt jaunas darba vietas.
Pašvaldību vēlēšanu priekšvakarā pagasta aktīvākie ļaudis sarosījušies: izveidotas trīs vēlēšanu apvienības. Vienā no tām – «Salgalē» – uz deputāta vietu kandidē arī līdz šim tikai saimnieciski aktīvais J. Vīgants. Otrā – «Lielupei līdzās» – pagasta Padomes pašreizējais priekšsēdētājs.
Pagasti – atsevišķi, ieceres kopīgas
Viņš iestājas par ciešu sadarbību ar kaimiņos, pāri Lielupei esošo Jaunsvirlaukas pagastu – gan bez teritoriju apvienošanas. Kopīgi nodomu protokola līmenī iecerēts sakopt abu pagastu teritorijas, veicināt kultūru un sportu, attīstīt uzņēmējdarbību un radīt jaunas darba vietas, nodrošināt taisnīgu sociālo palīdzību iedzīvotājiem, modernizēt skolas, nodrošināt pagasta Padomes lēmumu atklātību un nodrošināt ikviena iedzīvotāja drošību.
Šis mazliet deklaratīvais uzskaitījums varbūt skan nedaudz vispārināti, taču veiktās iestrādes liecina, ka ieceres nepaliks vienīgi uz papīra. Pirms četriem gadiem, izmēzis pagasta mantas un naudas izsaimniekotāju Augeja staļļus, pašreizējais pagasta vecākais, pārējo deputātu atbalstīts, vairāk vai mazāk sekmīgi paveicis vai vismaz uzsācis virkni uzlabojumu. Pirms četriem gadiem pagasts bija bagātāks, tāpēc atļāvušies pagasta Padomei jaunu ēku. Nē, ne jau būvēt, bet par 10000 latiem nopirkt no J.Vīganta. Lai gan pirkums bija izdevīgāks par celtniecību «no nulles», tomēr mazliet kremt, ka nodokļu maksātāju naudiņa iegūlusi vienā kabatā. Tagad, apzinoties kultūras dzīves panīkumu un to, ka ne Garozā, ne Emburgā nav kluba, nopietni jādomā, ka būtu izdevīgi arī to atpirkt no pieminētā kunga, kurš savulaik, darbojoties tagad grūti izprotamiem privatizācijas likumiem, to bija ieguvis īpašumā. Garozā savulaik uzbūvēta daudzdzīvokļu dzīvojamā māja, pietrūcis tikai paša mazumiņa – iekšējās apdares. Tomēr, lai māju neaizlaistu postā, lai to neizdemolētu, pagasts par saviem līdzekļiem pilnībā pabeidza vienu dzīvokli, kurā tagad dzīvo vietējās pamatskolas direktors, kas arī pieskata mājas pārējo daļu. Skolēnu un pieaugušo pārvadāšanai divu vecu «PAZ» markas autobusu vietā par 17 000 latu iegādāts jauns autobuss, ar dīzeļdzinēju. Pateicoties ekonomiskumam, četros gados braucamais jau sevi praktiski atpelnījis.
Praktiski pusi pagasta budžeta ik gadu «apēd» abas – Salgales un Garozas pamatskolas. Taču izglītībai izdoto naudu pagasts nenožēlo: abās skolās mūsdienīgi izremontētas tualetes, iegādāti datori, kopētāji, kopā ar Jaunsvirlaukas pagastu jau radīts kopīgs projekts antenu ierīkošanai, lai nodrošinātu skolām un bibliotēkai interneta pieslēgumu.
Sidrabenē kopā ar Jaunsvirlaukas pagastu izveidota un tiek algota četru vīru policijas vienība, tai iegādāta automašīna «VW-Golf». Iegādāta arī ugunsdzēšamā automašīna un tai ierīkota garāža (no tiem pašiem krājumiem, no kādiem nāca pagasta Padomes ēka).
Tāds ir pašreizējā sasaukuma deputātu reālais veikums. Tiesa, iedzīvotāji pamatoti kurn, ka labāk varētu tikt apmierinātas dažādās sociālās vajadzības, taču jārēķinās ar to, ka iepriekšējā grāmatvede bija pietiekami daudz putras ievārījusi, pieļaujot 15 000 latu nodokļu maksājumu parādu. Kad parāds kamiešus vairs nenospiedīs, varēs, piemēram, īstenot pagasta Padomē jau apstiprināto lēmumu apmaksāt ceļa izdevumus vidusskolēniem.
Vēl starpvēlēšanu periodā rasta iespēja par pagasta līdzekļiem algot atjaunotās J.Čakstes muzejmājas pārvaldnieku, ierādīta vieta jaunai baznīcai. Iespējams, jaunievēlētie deputāti, turpinot labvēlīgo attieksmi pret draudzi, varēs kaut nedaudz tai atvēlēt arī finanses. Jo, kā uzskata G.Liepa, bērniem, jaunajai paaudzei baznīca ir ļoti nepieciešama kā vieta, kur pozitīvi uzlādēties, līdzsvarot sevi. Jau tagad vismaz 30 pagasta skolēni ik ceturtdienu apmeklē ticības mācības nodarbības, kurās viņus piepilda ar gaišumu un ticību, ka ne viss, ne vienmēr pasaulē ir tik pelēks kā janvāra diena.
