Kaut arī otrdienas ES finanšu ministru lēmums par Latvijas pievienošanos Eiropas vienotajai valūtai daudziem ļāvis uzelpot un vēl lielākam pūlim atvēris acis, ka eiro nav nekāds valsts apdraudējums, tomēr šķiet, ka kopš šīs nedēļas sabiedrība vēl vairāk sadalīsies divās krasi atšķirīgu uzskatu nometnēs. Vieni priecāsies, ka ar jauno naudu būsim vienoti Eiropas galveno spēlētājvalstu vidū, ka mums būs sabiedrotie un aizsardzības garants tad, ja kaut kas notiek ar valsts ekonomiku, ka galu galā nebūs jāpiebaro ārvalstu komercbankas par valūtas maiņu ceļojot vai maksājot kredītus. Otros rūgst un nupat jau pāri bļodas malām ies neapmierinātība par zūdošo simbolisko latu, turklāt it kā no skata gudri onkuļi un sievas visu laiku laiž bubuļus, ka līdz ar iestāju eirozonā tā saies sviestā, dzīve kļūs nepanesama un valsts bankrotēs.
Tomēr kopš šīs nedēļas ir pavisam skaidrs, ka eiro Latvijā būs, tāpēc spilvenu plucināšanu vajadzētu atlikt citām tēmām, ko kaislīgi nācijas kūdītāji ik palaikam prot izvilkt publiskajā telpā. Tagad optimistiem un pesimistiem vajadzētu beigt jūsmot, bet steigšus sākt domāt, ko tad tā slavenā eiro ieviešana nozīmēs ne tikai indivīdam grūti aptveramā valsts sistēmā, bet arī katram personīgi.
Viens no lielākajiem biediem saistīts ar uzņēmēju, visvairāk ražotāju un tirgotāju, iespējamo vēlmi piepelnīties uz valūtas maiņas rēķina. Es gan nedomāju, ka lielie veikalnieki vai desu tinēji vēlētos tieši pirmajā gada dienā parādīt, ka tas luņķis eiro maksā vairāk, nekā iepriekšējā vakarā latos. Visdrīzāk, cenu paaugstināšana tiks mānīgi «izlīdzināta uz augšu» jau līdz tam un vēl pēc 1. janvāra. Tā teikt – pa santīmam vien. Taču patērētājiem sevišķi rūpīgi būtu jāpieskata tie preču un pakalpojumu tirgotāji, kas prasa apaļas summas. Vai, piemēram, Jelgavas autobusos biļetes turpmāk 50 santīmu vietā maksās 71 eirocentu, kā sanāk saskaņā ar oficiālo kursu? ◆
