Šajā pirmssvētku laikā šogad iznācis paviesoties vairākās Latvijas pilsētās un pārņēmis patiess prieks par Jelgavas Ziemassvētku rotu.
Šajā pirmssvētku laikā šogad iznācis paviesoties vairākās Latvijas pilsētās un pārņēmis patiess prieks par Jelgavas Ziemassvētku rotu. Vismaz egles dekorēšanas un izgaismošanas ziņā esam “ielikuši kliņķi” ne vienam vien galvaspilsētas zaļajam kokam. Tādēļ, minot bedraino ielu labirintu, sirdī ielīst tāds patīkams siltums, šķiet – gaisā virmo piparkūku smarža un dzirdami eņģeļu zvani. Ja vien galvā ik pa brīdim neuzplaiksnītu apziņa par drīzo ikdienas pelēcības atgriešanos…
Tieši šīs svētku izjūtas pietrūkst, kad kārtējo reizi mašīna palecas kā niķīgs zirgs, piezemējoties robainā asfalta bedrē, vai tumsā slīgstošā ielā izdodas saskrieties ar ietves vidū izaugušu stabu. Nemaz nerunājot par smakojošo krāna ūdeni, pašvaldības nespēju ierobežot vietējos monopoluzņēmumus un normālu izveidoto “roka roku mazgā” sindromu.
Taču, kamēr zeme ir gada gaišāko un arī mīļāko svētku gaidās, papriecāsimies par siltumu, kas nāk no smaržojošā egles zarā iedegtas svecītes, par laimes apziņu, kas rodas, ieraugot krītošu zvaigzni, un par bezgalīgās brīvības sajūtu, traucoties zirgu pajūgā pa Latvijas ārēm (šoreiz bez sniega). Un pasniegsim roku un atvērsim sirdis tiem, kas dažādu iemeslu dēļ to nespēj vai negrib saskatīt, padarīsim arī viņu ikdienu līdzīgu siltai un pūkainai segai, kas vienmuļajā krāsu paletē ielies arī ko košu.
Vienīgi jāatceras – svētki paies, un maisā paslēptais īlens atkal ātri vien līdīs laukā, tādēļ, vietvara, – lai jūs Ziemassvētku vecīša maisā atrodat sirds gudrību, īstenu vēlmi būt labiem saimniekiem un patiesas rūpes par “mazajiem” cilvēkiem.
