Lai nu kā, bet ūdens lējēju un vēja pūtēju mums netrūkst. Nepietiek, ka daiļrunīgu ļaužu pulciņš savācies politiskajās aprindās, no viņiem reizēm miglas pūšanā cenšas neatpalikt arī tie, kuru pārziņā nodota valsts un tās iedzīvotāju sargāšana.
Lai nu kā, bet ūdens lējēju un vēja pūtēju mums netrūkst. Nepietiek, ka daiļrunīgu ļaužu pulciņš savācies politiskajās aprindās, no viņiem reizēm miglas pūšanā cenšas neatpalikt arī tie, kuru pārziņā nodota valsts un tās iedzīvotāju sargāšana.
Sabiedrības prātos jau, visticamāk, pieklususi pirms nepilniem astoņiem mēnešiem piedzīvotā traģēdija, kad mācību laikā, lecot ar izpletņiem, dzīvības zaudēja divi Nacionālo bruņoto spēku (NBS) Speciālo uzdevumu vienības (SUV) profesionālā militārā dienesta karavīri. Sērojot par priekšlaicīgi aizgājušajiem, palicējiem atlika vien mierināt sevi ar apziņu, ka likumā paredzētajā kārtībā tiks sākta izmeklēšana, bet vainīgie agrāk vai vēlāk sēdēs uz apsūdzēto sola.
Drīz pēc notikušā toreizējais un tagadējais aizsardzības ministrs Atis Slakteris saņēma dūšu un atzina, ka divu NBS kareivju nāves iemesls izpletņlēkšanas laikā bijis virkne jau ilgstoši pieļautu paviršību, pārkāpumu un normatīvo aktu neievērošana. Viņa vadītās ministrijas valsts sekretārs piebalsoja savam priekšniekam, apgalvojot, ka par notikušo atbildība jāuzņemas aptuveni 20 SUV un NBS amatpersonām. Valsts sekretārs toreiz piebilda, ka notikušajā vainojami trīs faktori – nolaidība, nekompetence un kontroles trūkums.
No malas skatoties, viss it kā būtu kārtībā – lūk, augstākie nozares pārraugi jau izteikuši “kompetentu” vērtējumu, kriminālprocess arī sākts, atliek tikai gaidīt izmeklēšanas rezultātus. Uz tāda cerīga fona varētu pat neievērot nu jau izbijušā NBS komandiera admirāļa Gaida Zeibota tā brīža ne īpaši cēlo un militārpersonai ne sevišķi piedienīgo rīcību, notikušajā vainojot te neprecīzu laika prognozi un nezināmas izcelsmes vēja brāzmas, te grozoties uz visām debespusēm un vainu par traģēdiju mēģinot nogrūst uz kādu no saviem daudzajiem padotajiem un pat bojāgājušajiem. Sak, zēni paši vainīgi, ka dabūja galu ūdenī, armija nav nekāda pionieru nometne, un, ja upes ūdens par aukstu, jāsēž siltā vannā! Pat mazliet pārsteidzoši, ka admirālim izdevās kaut tik daudz saņemties, lai tābrīža posteni atstātu labprātīgi, tādējādi izpelnoties pat “godavīra” reputāciju…
Tagad, kad pagājuši nepilni astoņi mēneši, jāsecina, ka no sākotnējās apņēmības atrast tos divdesmit vai cik tur abu karavīru nāvē vainojamos čiks vien palicis. Ja neskaita dažus salīdzinoši nenozīmīgus disciplinārsodus atsevišķām militārpersonām, notikums līdz ar informācijas pieklusināšanu ne vien noslīcināts sabiedrības atmiņā, bet arī juridiskā plāksnē, proti, sāktais kriminālprocess klusiņām izbeigts. Medusmaize visiem par traģēdiju faktiski atbildīgajiem – īstais laiks uzsist sev pa uzplečiem, izkratīt ārā vieglo izbīli un dienēt vien tālāk.
Kriminālprocesa izbeigšana pamatīgi atgādina vairākas “skaļas” deviņdesmito gadu bandītu lietas, kad ar lielu pompu tika apcietināta kāda liela “zivs”, lai drīz vien klusītēm no ieslodzījuma to atbrīvotu “pierādījumu trūkuma dēļ”. Tagad atkal pieredzam kārtējo gadījumu, kad vainīgo vienkārši nav, bet bojāgājušie no dzīviem cilvēkiem un potenciālajiem valsts aizstāvjiem kļuvuši par statistikas vienībām uz papīriem militāro klerku rakstāmgaldos, kas ūdenī samirkušo izpletņu baltumā iegulst starp neizmērojama biezuma arhīva materiālu blāķiem. Vietā būtu skaļi un dzirdami jautāt, ko par pēkšņo informācijas apsīkumu par notikuma izmeklēšanas gaitu un tam sekojošo procesuālo darbību izbeigšanu saka pats ministrs un NBS augstākā virspavēlniece valsts prezidente, kas pēc notikušā teicās tik “satriekta” esam. Nebūs pārsteidzoši, ja minēto ļautiņu viedokli šajā jautājumā tā arī nedzirdēsim. Visi gali veiksmīgi iegremdēti tajā pašā ūdenī, kur karavīriem nāvi atnesušie izpletņi.
