Tu atbrauc mājās, apsēdies un pēkšņi sajūti visus odu kodumus un nātru dzēlumus, pēkšņi tev parādās viss lielais nogurums! Kad divas dienas kopā visu darījām, nekāda noguruma nebija!
«Tu atbrauc mājās, apsēdies un pēkšņi sajūti visus odu kodumus un nātru dzēlumus, pēkšņi tev parādās viss lielais nogurums! Kad divas dienas kopā visu darījām, nekāda noguruma nebija!» Varbūt tāpēc, ka «kopā bijām tieši tie cilvēki, kas bija vajadzīgi: gan tie, kas airēja, gan tie, kas smējās, kas komandēja».
Bet nu – visu pēc kārtas!
Laiks: divas siltas dienas un viena nakts ar jāņtārpiņiem un rīts ar zirnekļu tīkliem augustā.
Vieta: Gauja no Cēsīm līdz Siguldai 41 km garumā.
Darbojošās personas: latviešu un krievu jaunieši no 1.,2., Spīdolas ģimnāzijas, 4., 5. vidusskolas un divi grupas vadītāji no «Jundas».
Daži no mums pirmo reizi airēja vai gatavoja ēst uz ugunskura, pirmo reizi peldējās Gaujā, redzēja, cik ātri pārvietojas ūdenī iekritis guļammaiss, žāvēja laivā pārtiku vai no sirds izbaudīja Gaujas krastu krāšņumu! Un galu galā secināja, ka viens otrs tomēr ir gluži normāls «džeks»…
Grūti? Bija arī grūti: kad jāairē pret straumi, jākāpj ar visām mantām pa bezgalīgajām trepēm Siguldā, kad visi jau izkāpuši krastā un sakravājuši mantiņas, bet tava laiva upē ir palikusi pēdējā vēl labu gabalu no krasta, kad pamosties teltī nosalis, kad… Ir dažas lietas, par kurām nemaz nedrīkstam rakstīt, jo vecāki varētu arī nesaprast! Taču bez tā visa braucienam nebūtu bijis asuma!
LAI UPE PATI NES
No «kuģa žurnāla» (Diāna): «Bija jau pusdienas laiks. Grupas dalībnieki turpināja ceļu, izklaidējot sevi un citus, kā nu kurš prata. Māris gandrīz ik pēc katra nobrauktā kilometra iekoda kādu sviestmaizīti un pēc tam žēlīgām, izsalkušām actiņām palūdza citiem vēl kādu našķi. Mārtiņš, mūsu skauts, bez pārtraukuma tirdīja un mācīja gan Andu, gan citus, Daniels deva padomus Marinai dažādiem dzīves gadījumiem un situācijām. /../
Tā mēs turpinājām ceļu, līdz Diāna, pētot skaisto dabu un klausoties putnu dziesmās, un Artjoms, gozējoties saulītē, uzskrēja upē peldošajam baļķim. To neredzot, cītīgi pildīdama skauta pavēles, airējās Anda un uzskrēja virsū avarējušajai laivai. Andas laiva, protams, apgāzās, un tās vadītāji skaisti un graciozi ievēlās ūdenī. Viņiem nekavējoties devās palīgā glābējkomanda Marina un Daniels. Bet ar to nebeidzās mūsu plunčāšanās Gaujas ūdeņos, jo arī Diāna, steigdamās sniegt palīdzīgu roku, iegāzās ūdenī.
Ceļa atlikušo daļu Anda cītīgi žāvēja pārtiku, drēbes un citas līdzpaņemtās lietas, bet Diāna drebinājās un klaudzināja zobus tā, ka pat pīles izbijās.»
Anda: «Uztraukums jau bija, kad tu redzi, ka visas tavas mantas peld pa straumi! Viss bija salikts maisiņos, bet tie nelīdzēja. Vienīgā lieta, kas palika sausa pēc izvilkšanas no ūdens, bija – peldkostīms!»
Gandrīz vai mistiskā kārtā apmēram 10 minūtes pirms avarēšanas Anda naudas maku un fotoaparātu bija iedevusi Diānai, lai viņa ieliek tos savā somā. Tā Anda paglāba sevi no bankrota Gaujā.
Nedrīkst noklusēt! Arī puiši, braucot meklēt dzeramo ūdeni, pamanījās divas reizes apgāzties ar laivu.
Tieši laivās arī bija brauciena interesantākie brīži, piemēram, attiecību noskaidrošana.
Anastasija: «Kā es bļāvu pa visu upi uz Juriju! Šis nolika airi un neko nedarīja, bet man teica: «Tu airē, pēc tam es paairēšu!» Galu galā es airēju viena pati!»
Diāna: «Puiši izdomāja, ka jāairē pret straumi, lai pagaidītu Juriju. Tad gan meitenes «psihoja». Es pat airi aizmetu!»
Anete: «Anda airē kā mazais ezītis, bet Mārtiņš tik aizmugurē visu laiku viņai mierinošā balsī saka: «Airē, airē!»»
Beigu beigās otrajā dienā jau viss notika: laivas brauca kopā kā viens liels plosts, un neviens vairs īpaši neairēja: lai upe pati nes!
KAUT KĀ CITĀDI GARŠO
Esam aizrāvušies, cits citam mēģinot pierādīt, kā tad nu PATIESĪBĀ ar airēšanu un avarēšanu bija, kad atskan cerīgi lūdzoša Anetes balstiņa: «Lūdzu, pasakiet godīgi, vai jums garšoja vakariņas?…»
Tēma: ēšana!
Gods un slava pavāriem, kas gatavoja vakariņas un brokastis uz ugunskura, jo viens otrs to darīja pirmo reizi mūžā. Izēsts tika viss, un vēders sāpēja tikai Anetei pašai, bet tas droši vien bija no satraukuma par atbildīgo pavāra misiju, ne no vakariņām.
Bez piedzīvojumiem jau nav nekāda azarta pat ēst taisīt! Šoreiz par to parūpējās puiši, divas stundas meklējot dzeramo ūdeni vakariņām. Daži, nevarot savu kurkstošos vēderus apklusināt, nolīda teltīs pagulēt, dažas devās uz mežu ogot, citi grauza rupjmaizi ar kečupu.
Diāna: «Kad to ūdeni meklēja, man likās, ka mēs tā kā tādas alu sievietes gaidām, kad to atnesīs, lai var uz uguns vakariņas gatavot.»
Bet secinājums: viss kaut kā citādi garšoja! Varbūt tāpēc, ka uguns īsta, ka ūdens nebija gluži bez krāsas un aromāta, ka trauki drīzāk atgādināja suņu bļodiņas, bet Andas cukurs pēc avarēšanas izpelnījās Gaujas sīrupa goda titulu…
Mazliet no izdzīvotāju ikdienas, vai ne? Bet beidzot tu, cilvēk, saproti, cik garšīgs ir parasts bumbieru ievārījums!
«Nu, ņe mogu ja ĀTRĀK!»*
Mārtiņš: «Un tad es savā palātā…»
Divas dienas kopā tādai jauktai kompānijai dzīvojot, arī valodas, gribot negribot, sajaucas. Mārtiņa «palātai», protams, nav nekāda sakara ar kādu medicīnas iestādi, bet gan ar vārdu ‘palatka’ – telts.
Droši vien vēl ilgi šajā kompānijā tiks pieminēts Anastasijas izmisušais sauciens: «Nu, ņe mogu ja ātrāk!»*
Anastasija: «Atbraucu un tajā pašā vakarā stāstu saviem draugiem, bet viņi nesaprot, ko es runāju! Un tad man «pielec», ka es runāju pa pusei latviski, pa pusei krieviski. Ne tā, ka katrs vārds savā valodā, bet viena vārda puse – latviski, otra – krieviski! Galīgi juka kopā abas valodas! Kaut ko stāstu, pēkšņi neatceros vārdu krieviski, bet atceros to latviski!»
Pirms mēneša, divas dienas projekta dalībniekiem dzīvojot nometnē «Lediņi», dalīšanās krievu un latviešu kompānijās bija izteikta, bet uz Gaujas, par gandarījumu mums visiem, bijām kopā!
Un… man vēl gribas! Vajadzētu kaut ko tādu atkārtot! Un braukt pa upi vismaz nedēļu!
Anda: «Man ar šo braucienu ir noslēgusies vasara! Galvenais – tik labi, tik jauki!»
* Nu, nevaru es ātrāk!
