Jau no seniem laikiem cilvēki ticējuši dažādiem pārdabiskiem spēkiem, pielūguši akmeņus un citus priekšmetus, pat ziedojuši dzīvas radības visuvarenajiem.
Jau no seniem laikiem cilvēki ticējuši dažādiem pārdabiskiem spēkiem, pielūguši akmeņus un citus priekšmetus, pat ziedojuši dzīvas radības visuvarenajiem. Kristiešu dzīves ceļa vadītājs ir Dievs. Reiz jautāju meitenei no ļoti ticīgas ģimenes, kā var zināt, ka Dievs arī mani dzird, ja viņu vienlaicīgi pielūdz pat miljoniem cilvēku. Viņa uz mani paskatījās un pārliecināti teica: «Viņš spēja radīt sauli, redzi, cik varens viņš ir.»
Daudzi tic Dievam. Nenoliegšu, arī es. Taču nevaru apgalvot, ka svētdienās eju uz baznīcu, ka sirdī piederu tikai vienai ticībai. Manuprāt, Dievs ir visur neatkarīgi no ticības vai atrašanās vietas, tādēļ sarunai ar viņu īpaša vieta nav jāmeklē.
Citādi domā mana jaukā vecmāmuļa, kuru ļoti cienu un kurai nevēlos likt vilties. Omīte bieži dodas uz svētnamu, kurā rod sirdsmieru. Viņas karstākā vēlme vienmēr bija, lai mazbērni tiktu iesvētīti katoļu baznīcā. Sirmmāmiņa pierunāja mācītāju, nolika datumu. Man atlika doties uz baznīcu izsūdzēt grēkus, iet pie Dievgalda. Tas nebija tik vienkārši, jo tam nepieciešama garīga gatavība. Šaubījos, vai mana ticība ir tik stipra, vai steigā iemācīties Tēvreizi ir labi… Bet situācija bija spiedīga, jo vecmāmiņa lielā satraukumā un pateicībā, ka to daru, birdināja prieka asaras. Dziļā cieņas apliecinājumā, bet valdot prāta vētrai, devos uz grēksūdzi.
Pēc tās viss pēkšņi mainījās. Un tas bija mans mirklis – viegluma un gandarījuma viļņa šalts pārņēma dvēseli, liekot tai gavilēt. Biju rīkojusies pareizi.
Pēcāk nolēmu palikt uz koncertu tajā pašā baznīcā. Muzicēja kāds laulāts pāris. Viņu prieku un dvēseles mieru vairoja ticība. Abi smaidīgi un laimīgi dziedāja, aicināja piebalsot arī klātesošos, sist plaukstas. Šajā īpaši pacilātajā gaisotnē ikvienas tantiņas seja uzplauka smaidā, bērni pat dejoja. Un jautrība sita augstu vilni. Domājams, ka pie mums baznīcās tā nenotiek. Kāpēc valda pieņēmums, ka Dievs vēlas redzēt tikai rūpju pilnas sejas, raudošas acis vai sastingušu ķermeni un klusu valodu? Galvenais taču ir ticēt!
Izejot pa baznīcas varenajām durvīm, jutu, ka esmu ieguvusi kaut ko vērtīgu, it kā ieēdu to, kas garšo dvēselei. Durvis aizvērās, un es dzīvoju tālāk dienu pēc dienas, no jauna iekrājot mazos grēciņus.
