– Kādi ir jūsu pienākumi parlamentārā sekretāra amatā?
Galvenais pienākums ir viens – nodrošināt saikni ar parlamentu, uz Saeimu virzīt likumprojektus. Ministrs iet uz Ministru kabinetu, parlamentārais sekretārs – uz parlamentu. Satiksmes ministrijā darbu sāku kopā ar ministru Anriju Matīsu, nu jau pagājis vairāk nekā simt dienu.
– Kādi ir jūsu panākumi simt dienās?
Es teiktu tā – pirmās simts dienas ir tā sauktās saudzējošās. Šajā laikā formulējam visus izaicinājumus un darāmos darbus. Esam pabeiguši iepriekšējā ministra Aivja Roņa iesākto – sakārtojām un trešajā lasījumā Saeimā pieņēmām robežlikumu, pasta likumu. Esam arī izvirzījuši savus mērķus – sakārtot ceļu nozari, sabiedriskā transporta jeb pasažieru pārvadājumu un vilcienu lietas. Tie ir trīs galvenie darbi, kuru termiņi – ceļiem un sabiedriskajam transportam jau šis gads, bet pirmajiem vilcieniem jābūt gada laikā.
– Tas nozīmē, ka būs jauni vilcieni kopā ar projektu «Rail Baltica», kura mērķis ir atjaunot Baltijas valstu tiešu saikni ar Eiropas dzelzceļu tīklu, savienojot metropoles Tallinu, Rīgu, Kauņu, Varšavu, Berlīni?
Jā, šie darbi norisinās paralēli.
Pie lielajiem darbiem var minēt arī Latvijas Valsts radio un televīzijas centru un panākto bezmaksas apraides saglabāšanu, jo vienā brīdī bijām nonākuši dilemmā, ka par LNT un Latvijas Televīzijas pirmo kanālu cilvēkiem būtu jāmaksā. Ar visiem partneriem esam panākuši vienošanos, ka šie kanāli paliek bezmaksas apraidē, un otra ir komercpakete. Pirms pāris nedēļām esam noslēguši līgumu uz septiņiem gadiem.
– Kāds būtu provizoriskais maksājums, ja šie kanāli nebūtu bezmaksas?
Grūti pateikt, bet, zinot reālo situāciju, kā cilvēkiem ir ar naudu, pat ja tas būtu lats mēnesī, tas jau būtu sāpīgs grieziens. Bet četri kanāli paliek bezmaksas.
– Kā būs ar ceļu nozari – ko nozīmē gada laikā to sakārtot?
Tas nozīmē sakārtot sistēmu – lai viss sāk strādāt pēc pareiziem principiem. Pirmais bija mēģināt izprast problēmas. Paņēmām plašu vērienu, pirmajās dienās tikāmies ar visiem nozares dalībniekiem, lai viņi stāsta savu viedokli ne tikai par ceļu būvi, bet arī uzturēšanu, kvalitātes jautājumiem. Finālā nonācām pie slēdziena – ja kaut kas notiek, neviens nav vainīgs, tad visi cits uz citu rāda ar pirkstu. Pašreizējā sistēma liecina, ka taisnība ir kaut kur pa vidu. Jaunā sistēma paredzēs, ka valsts ceļiem būs viens saimnieks – Satiksmes ministrija. Turpmāk savā ziņā regulēsim arī to, kā tiek risināti ceļu būves jautājumi pašvaldībās. Domājam būtiski stiprināt «Latvijas valsts ceļu» laboratoriju. Pašlaik ir tā, ka dažādos veidos pasūtām ceļus, dažādos veidos tos uzturam, vienotas sistēmas nav. Latvija nav Amerika, kur ir atšķirīgi klimatiskie apstākļi. Mūsu valsts ir pietiekami maza, lai ieviestu vienotu sistēmu, vienotu uzraudzību, kur esam identificējuši vienu lielu problēmu – mēs bieži vien cīnāmies ar sekām, bet neskatāmies problēmas sakni. Projektam jāsāk sekot jau no paša sākuma. Par lēmumu pieņemšanu varam sekot tikai valsts ceļiem, par to, kur un ko būvēt. Otra lieta ir pats projekts – esam secinājuši, ka bieži vien jau projektā ir problēma. To pierāda tas, ja ceļu kvalitāte mūs īsti neapmierina, tie pārāk ātri brūk, nonākam pie tā, ka pasūtītājs tādus ceļus ir pasūtījis un projektētājs, kas uzvar ar lētāko piedāvājumu, tādus projektējis. Pārbaudēs, ko veic mūsu laboratorija, parasti secina, ka viss atbilst. Laboratorijas vadītāji saka – viņi redz projektu un redz pārbaudes rezultātu. Viņi nevar pateikt, ka neatbilst projektam, jo izdarīts ir tas, kas pasūtīts. Tāpēc esam panākuši, ka turpmāk jebkuru projektu jau no tā pasūtīšanas brīža pārbaudīs laboratorija. «Latvijas valsts ceļu» laboratorija jau no paša sākuma liks akceptu projektiem, ka tie izstrādāti kvalitatīvi, ka to nav darījuši kaut kādi trešā kursa studenti un ka rezultāts būs sekmīgs.
– Vai tādas pārbaudes varētu būt arī pašvaldību ceļu projektiem.
Visiem, kas tiek dotēti no valsts budžeta.
– Vai nepastāv vismaz divi draudi – pirmais, ka projekti ievilksies līdzīgi kā tagad ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru un māju siltināšanu, un otrs, ka projektus sataisīs ar ļoti dārgiem ceļiem, kas jau tagad nav lēti.
Ja ceļos ieguldīts miljards latu, bet to stāvoklis turpina kristies, kaut kas kardināli ir jāmaina. Mēs nevaram atļauties likt naudu iekšā, kvalitātei neaugot. Esam politiski nolēmuši, ka no budžeta ceļiem naudas vairāk nebūs un turpmāk tikai rekonstruēsim ceļus, bet jaunus nebūvēsim. Un tas ir jādara maksimāli kvalitatīvi, lai nepieļautu problēmas pašā sākumā. Termiņš varbūt būs mazliet ilgāks, bet jau tagad tas nav mazs. Līdz ceļu būvniecībai no konkursa izsludināšanas paiet pusgads. Uzstāsim uz to, ka ļoti stiprinām laboratorijas kapacitāti. Gan uz neplānotajām pārbaudēm, gan tehniskajiem projektiem.
– Kādi ir laboratorijas panākumi līdz šim? Pārbaudes jau tiek veiktas, nupat Matīsa kungs, stāvot uz Rīgas šosejas, televīzijā vicināja pirkstu, ka nākotnē pie konkursiem nelaidīs ceļu būvniekus, kas pieļāvuši kļūdas.
Cik man zināms, Rīgas šosejā pārbaudes rezultāti atbilst projektam.
– Tajā pašā laikā būvnieks pārtaisa savu darbu.
Tas ir ļoti labi. Mums tagad ir piecu gadu garantija, būvnieki pārtaisīs piecus gadus, ja būs izdarīts nekvalitatīvi. Tagad esam arī ļoti pievērsuši uzmanību pārkrautajām kravām, kas tiek pārvadātas pa ceļiem. Uz ceļiem jāatjauno mašīnu svari.
– Vai sankcijas par nekvalitatīvu darbu ceļu nozarē būs?
Tāpēc vajag uzņemties atbildību un sistēmu sakārtot. Līdz šim tas nav bijis. Esam gatavi pilnībā uzņemties atbildību. Kā variantu izskatām arī iespēju būvniekus, kas sataisījuši nedarbus, izslēgt no dalības nākamajos konkursos. Tas būs Publisko iepirkumu likuma jautājums. Ja pēc trim gadiem konstatējam problēmu, kas ir būvnieka vaina, un ja tas atteiksies to labot, to varētu iekļaut melnajā sarakstā. Normatīvos aktus šajā ziņā plānojam sakārtot līdz gada beigām. Ar premjeru esam vienojušies, ka Nacionālajā attīstības plānā ir iestrādāts ļoti liels finansējums ceļu atjaunošanai, bet par to arī sakārtojam visu nozari. Tādā pašplūsmā, kā bijis līdz šim, nevar turpināties.
– Kas notiek ar reiz bijušo Autoceļu fondu?
Autoceļu fonds kā tāds vismaz tuvākajos gados neatgriezīsies. Mēs esam radījuši jaunu finansēšanas modeli, Ministru kabinetā tas jau ir apstiprināts. Šis paredz, ka būs iezīmēts tāds finansējuma apmērs, kas nepieciešams, lai ceļus uzturētu noteiktā līmenī. Līdz 2020. gadam valsts galvenajiem ceļiem, kas tagad ir sliktā vai ļoti sliktā stāvoklī, jābūt apmierinošiem vai labiem. Pašlaik esam iezīmējuši nepieciešamo finansējumu, bet neesam norādījuši, no kurienes šī nauda nāks. Valdības uzdevums būs to atrisināt – vai nu tā būs ES naudas piesaiste, publiskās un privātās partnerības projekti, aizņēmumi, pensiju fonda investīcijas vai citi varianti. Tomēr līdz 300 miljoniem latu, kas ir gada minimums, ceļiem jāsasniedz. Protams, nozare uzskata, ka tas ir par maz, taču jābūt reāliem.
– Vai par šiem miljoniem paredzēts arī kas vairāk par bedru labošanu?
Jā, galvenokārt tā ir ceļu atjaunošana. Bedres pietiek remontēt, ar tām jau esam veselas šosejas uzklājuši.
– Kad nonāksiet laukos uz grantētajiem ceļiem? Latgale pakliedza, un tur kaut kas papildus ceļiem tika atrasts.
Tas ir nosacīti. Latgales programma ir, jāsaka, īpatnēja. Tas ir valdības mērķu virzīts pasākums. Mēs, uzņemoties politisko atbildību, esam neatkarīgi deputāti. Mums nav pazīstami pagastveči vai mēri, kuru virzienā vajadzētu strādāt. Zinām, ka līdz šim attīstība bijusi tajās vietās, kur ir pazīšanās. Mēs stingri skatāmies, lai būtu ekonomisko zonu savienojums, pētām, cik šis ceļš atnesīs naudu ekonomikai pēc tam, kad tiks sakārtots. Grantētie lauku ceļi ir laika jautājums.
Sākot strādāt, jau ieviesām būtiskas izmaiņas. Tas pats piecu gadu garantijas laiks ceļiem, jo mums bija jautājums, kāpēc rekonstruētam ceļam ir tikpat ilga garantija kā tosteram.
– Lietuvas šoseja ekonomikai beidzot atnes labumu, ja tikai tagad to sāks atjaunot?
Jā, šim projektam rūpīgi sekoju līdzi un darīšu visu, lai Lietuvas šoseja tiktu saremontēta līdz galam. Zinu, ka šis posms dos ekonomisko pienesumu – caur turieni sāks virzīties tranzīts. Tikai ceļu kvalitātes dēļ pašlaik vairāk izvēlas Bauskas posmu. Mums ir aprēķini, kāda ir Lietuvas šosejas noslodze pašlaik un kāda tā būs pēc sakārtošanas. Tas ceļš nav taisīts 20 gadu, esmu bieži tur braucis, zinu situāciju.
– Sevišķi «priecīgi» ir zemnieki, kam, piemēram, pa Lietuvas šoseju no Sesavas laukiem uz Rīgas tirgu jāaizved svaigas avenes…
Es to varu iedomāties. Bet, ja esam atraduši iespēju finansēt posmu, darīšu visu, lai tas tiktu pabeigts līdz galam.
– Otrā prioritāte jums ir pasažieru pārvadājumi. Beidzot ministrija samaksājusi pārvadātājiem par pagājušā gada zaudējumiem. Šī situācija, kad naudas nav un autobusu parki protestē, atkārtojas gadu no gada.
Viņi protestē pie mūsu logiem, taču tas nav īstais adresāts, jo neesam par to atbildīgi. Tā ir plānošanas reģionu un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas atbildība. Šajā jomā atkal esam secinājuši, ka viss ir diezgan sadrumstalots. Mums ir Autotransporta direkcija, kas plāno pasažieru pārvadājumus, un ir plānošanas reģioni, kas arī to dara. Katrs cīnās par sevi, bet beigās sanāk tā, ka atbrauc vilciens, bet piecas minūtes pirms tam ir aizgājis autobuss. Ar pārvadājumiem, par ko atbildīga Autotransporta direkcija, nekādu problēmu nav. Tie ir starppilsētu reisi, vilcienu kustība. Arī tur ir zaudējumi, kas nav mazi, tie ir miljoniem latu. Tad mēs ejam pie valdības un pierādām zaudējumus. Mums jāiet un jāprasa arī plānošanas reģioniem, bet ir problēma, ka mēs nespējam pamatot, kāpēc naudu vajag. Ir pieci plānošanas reģioni, trijiem pārtēriņš, bet diviem nav, tie ir spējīgi iekļauties savā budžetā. Budžets, kas ir miljoni latu, pastāvīgi tiek pārtērēts. Tagad mēs šo naudu dabūjām, nebija viegli pārliecināt premjeru, ka viss ir kārtībā. Jo īsti pamatojuma tam nebija – tas vien, ka pie Ministru kabineta ēkas ir pikets, nav arguments.
– Naudu dabūja, kas būs tālāk?
Turpināsim spiest uz to, lai plānošana būtu vienās rokās. Lai ar to nodarbojas Autotransporta direkcija, kas posmus plānos visā Latvijā. Plānošanas reģioni mums tikai sniegs informāciju, kāds transports un kādi virzieni tiem ir nepieciešami, lai nodrošinātu mobilitāti. Tālāk praktisko darbu ar līgumu slēgšanu un kontroli veiksim mēs paši. Tad arī Autotransporta direkcijai būs pilna izpratne par to, kur un kas notiek, varēs mierīgi prasīt zaudējumu kompensācijas.
Pozitīvais, ko es no tā visa redzu, ir tas, ka no vienota plānošanas mehānisma varēsim ieviest vienotus kontroles un biļešu mehānismus. Varēsim sakārtot tās lietas, kas nav īsti pareizas – dažādas biļetes katrā transporta veidā. Ieviešot vienādu biļešu izskatu un kontroli, arī sociālo pabalstu jautājums saistībā ar sabiedrības grupām, kas var braukt bez maksas, tiks sakārtots. Pašlaik autobusos kontrolieris ir šoferis, bet vilcienos – konduktors. Vienotā sistēmā varēsim skaidri visu izkontrolēt, un tad izdosies saprast pasažieru plūsmas. Līdz ar to ar esošo budžeta finansējumu varēsim strādāt, lai autobusi nebrauc pustukši ar desmit cilvēkiem labākajā gadījumā. Varēsim radīt jaunas sociālās grupas, kurām šo pakalpojumu piedāvāt. Mana iniciatīva ir Latvijā ieviest sistēmu, ka sākumā katrai daudzbērnu ģimenei ir iespēja reizi gadā visu veidu sabiedrisko transportu uz divām dienām izmantot bez maksas. Tā būtu iespēja cilvēkiem, sevišķi no lauku reģioniem, kur, piemēram, doma aizbraukt no Jaunsvirlaukas pie radiem uz Talsiem ir pilnīga utopija.
– Ko dos brīvbiļete, ja nebūs autobusu reisu?
Reisi būs. Tas ir uzdevums, ka visi reisi saglabāsies. Ieviešot modernas tehnoloģijas, varam ietaupīt. Domāju, līdz gada beigām mēs varam pārņemt plānošanu, pēc tam vēl trīs četri mēneši nepieciešami pirmo modeļu ieviešanai. Uz nākamo vasaru jau varētu būt papildu atlaides sabiedriskajā transportā.
– Ministrija aprēķinājusi, cik liels ēnu ekonomikas īpatsvars ir tāpēc, ka ne vienmēr pasažieriem tiek izsniegtas biļetes?
To var redzēt pēc vidējām algām nozarē. Kur tās zemākas, tātad pastāv kaut kāda ēnu ekonomika. Mēs to redzam pēc pārvadātāju finanšu rādītājiem. Lai to sakārtotu, jāatgriežas pie vienotās sistēmas. Pagaidām pasažieru pārvadājumi iet pašplūsmā, nevienam šī sistēma nekad nav interesējusi.
– Vai nav tā, ka sabiedriskajā transportā braukā ļoti daudz invalīdu?
Ir tāda lieta. Pašlaik jau visi, kas brauc bez maksas, rada aizdomas, ka viņu ir ļoti daudz. Neviens neiebilst, ka šie cilvēki brauc, kaut arī daļai tas jau kļuvis par sava veida biznesu, nodarbojoties ar pasta pakalpojumiem un vedot paciņas no Rēzeknes uz Ventspili. Svarīgi, lai tajā pašā autobusā nav vēl desmit izdomātu invalīdu, jo pašlaik neviens nekontrolē, cik bezmaksas biļešu, ko dotē valsts, šoferis izdrukā. Katram nolikt blakus kontrolieri nevaram atļauties, bet vienotā biļešu sistēma to ļaus risināt. Šoferim kļūs padārgi mēģināt nošmaukties. Ne jau visi šoferi ir slikti, bet pēc datiem, kas ir mums, redzam, ka sistēma īsti nestrādā.
– Tātad autobusu reisi netiks «nogriezti»?
Nē. Es domāju, ka esošajā budžeta situācijā, sakārtojot sistēmu, mēs varam panākt, lai būtu jaunas sabiedrības grupas, kas var braukt ar atlaidēm.
– Kas notiek ar jaunajiem vilcieniem?
Domāju, tie būs gada laikā. Regulāri tiekos un organizēju darba grupas par šo jautājumu. Jau jūlijā būs iepirkums, prognozējam daudz pretendentu.
– Kad ar ātrvilcienu varēs aizbraukt no Jelgavas uz Berlīni?
Tad, kad uzbūvēsim «Rail Baltica». Pie tā strādājam. Uz Berlīni varam aizbraukt jau tagad, tikai tas būs diezgan garš ceļojums. No Latvijas puses šajā projektā esam izdarījuši vairāk, nekā nepieciešams. Taču Lietuvas puse nav tik atsaucīga, cik vajadzētu. Premjeru tikšanās laikā viņi deva atbalstu, bet Luksemburgā, tiekoties ar Lietuvas ministru, sapratu, ka iestājušies «nē» pozā. Lietuviešus var saprast, viņi gribētu, lai sliedes iet līdz Lietuvai, bet tālāk pasažieri izmanto Lietuvas autobusus. Taču tas ir ārpolitikas jautājums. Esam sākuši darbības, lai Lietuva mainītu savas domas.
– Pie prioritātēm minējāt arī Latvijas Pastu. Šis uzņēmums beidzot laikam strādā ar peļņu, vai ir problēmas?
Izstrādājot pasta likumu, esam vienojušies, ka Latvijas Pastam, kas veic arī milzīgu sociālo funkciju, tomēr jāspēj veiksmīgi konkurēt brīvajā tirgū, bet sociālās lietas veikt par saviem līdzekļiem. Atklājām, ka Latvijas Pastā līdzīgi kā visās citās Satiksmes ministrijas kapitālsabiedrībās ir saslēgta virkne dažādu īpatnēju līgumu, kurus redzot var tikai apbrīnot cilvēku izdomu. Tagad tie ir pārskatīti. Protams, Latvijas Pasta biznesa modelis prasa arī kādu nodaļu slēgšanu. Taču uzņēmums ir konkurētspējīgs. Šogad budžetā vēl tiks iedotēti pagājušā gada zaudējumi, bet vairāk mēs neplānojam Latvijas Pastu dotēt. Turpmāk tas varētu strādāt ar peļņu, ko iemaksātu valsts budžetā, turklāt turpināt iznēsāt pensijas, tagad piedalīties eiro ieviešanas aktivitātēs un veikt citas sociālās funkcijas. Es uzskatu, ka Latvijas Pasts nākamgad būs vienīgā vieta, kur latus pret eiro tiešām varēs samainīt bez maksas. Tā sola arī komercbankas, bet redzēs, kā būs realitātē.
– Kur palikusi doma par preses piegāžu dotēšanu lauku reģionos?
Līdzīgi kā citās lietās tad, ja mums ietaupās budžeta līdzekļi, kas paredzēti konkrētai jomai, ar laiku tos varam novirzīt citām aktivitātēm. Latvijas Pasta gadījumā pasta piegāžu subsidēšana reģionos ir pilnīgi atklāts jautājums. Plānojot nākamā gada budžetu, varēsim tam pievērsties, paskatīties, cik tas maksā un kā to nodrošināt. Tas ir varbūtējs, tomēr vairāk iespējams nekā neiespējams jautājums.
– Kādi plāni saistībā ar Satiksmes ministrijas pakļautības uzņēmumu privatizāciju?
Pašlaik tādu nav. Mums to mēģina uzspiest, bet neatbildēts ir jautājums, ko valsts no tā iegūs. Satiksmes ministrija ir spēcīgākā no visām, mums nav tik vienkārši, ka kāds atnāks un pateiks – jāprivatizē. Tad vajag ļoti spēcīgus argumentus. Esam redzējuši, ka tiek runāts par pasta privatizāciju, kaut kad tas notiks, bet vēl ne. Pastam ir jākļūst par stabilu uzņēmumu, jāgūst pārliecība, ka tad, ja kāds privatizē, tiek saglabāta arī sociālā funkcija. Ja tādas pārliecības nebūs, var sanākt tāpat kā ar Latvijas Autoceļu uzturētāju – ka mēs definējam valstij svarīgu nozari, piemēram, valsts drošības jautājumi, un tad privatizācija nav iespējama.
– Un kā ar «Lattelecom» un LMT?
Arī tur mūsu pozīcija ir tāda, ka nav pietiekamu argumentu, lai to darītu pašlaik. Gribam saprast, vai cena ir labākā iespējamā. Kaut kādas nacionālās vērtības ir jāsaglabā.
– Kādi plāni gadu pirms vēlēšanām biedrībai «Brīvie demokrāti», kuru izveidojāt kopā ar pieciem tā sauktās Olšteina grupas deputātiem?
Saeimas vēlēšanās startēsim. Jautājums ir, kam pievienosimies. Nepilnu divu gadu laikā mums ir ne tikai ideoloģija, bet arī padarīti darbi. Gribam šīs vasaras laikā līdz budžeta pieņemšanai saprast, kas mēs tādi esam, kāds ir mūsu politiskais virziens. Visticamāk, tā būs pieslēgšanās kādai partijai.
– Vai Reformu partija kopš nedemokrātiskās lēmumu pieņemšanas, ko saucāt par galveno aiziešanas iemeslu, ir uzlabojusies?
Es skatos pēc personālijām, kas partijā gūst pārākumu. Būtiski mainījies šīs partijas valdes sastāvs, tikko tā ieguvusi jaunu vadītāju. Tas viss ir uz labu. Sākumā bija izteikta lēmumu uzspiešana, ieklausīšanās mūsos tuvu nullei. Mēs negribējām būt balsojamās mašīnas, tāpēc aizgājām. Tagad lēmumus varam pieņemt paši. ◆
