Pirmajā Bērnu mentālās veselības nedēļā Kristīne Virsnīte sarunā “Kāpēc “ābols nekrīt tālu no ābeles”?” ar psiholoģi, kognitīvi biheiviorālās terapijas (KBT) psihoterapeiti Mg. art., Dr. Psych. Diānu Zandi iedziļinājās bērna temperamenta tēmā.
Kāpēc vienā ģimenē piedzimst atšķirīgi bērni?
D.Zande skaidro, izmantojot 10 pirkstus. 10 pirksti ir mammai, tētim, bērnam. Bērns manto piecus pirkstus no mammas un piecus no tēta, bet, kuri pieci tie būs, kāds komplekts veidosies, šī kombinācija katrā reizē būs atšķirīga, unikāla, citādāka. Ir 50:50, nav tā, ka bērns ir tikai “viss mammā” vai tētī, vienkārši ir pazīmes, kas labāk redzamas. Tāpēc vienā ģimenē viens bērns var būt rāms, lēnīgs un jūtīgs, bet otrs straujāks, kustīgāks. Var paskatīties tālāk – varbūt mamma ir jūtīgāka vai, iespējams, mammas mamma, mammas tētis tādi bija. Un tad var sacīt: “Hei, mūsu ģimenes “ābeļu dārzā” jau kaut kas tāds ir bijis!”
“Temperaments ir iedzimtas un pārmantotas iezīmes. Tās ir atšķirības dažādu cilvēku automātiskajās reakcijās uz vides stimuliem un spēja apzināti šīs reakcijas regulēt, tās pastiprinot vai, tieši otrādi, piebremzējot. To mēs saucam par bioloģiju, iedzimtām lietām. Temperaments ir mums visiem, nav netemperamentīgu cilvēku. Un tas attīstās, nobriestot bērna galvas smadzenēm, attīstās arī pieredzē, audzināšanā, tajās dzīves pieredzēs, ko bērns piedzīvo, un temperaments ir tas, kas nosaka, kā cilvēks piedzīvo pasauli – kāda ir šī “ābele”, kāds ir tieši šis “ābolītis,”” stāsta D.Zande.
Bet tā ir patiesība, ka “ābolīši no ābeles jau nekur tālu neaizskrien”? Speciāliste atzīst, ka ir kādas dominējošās iezīmes, ko mēs ātrāk ieraugām. Piemēram, par sevi D.Zande teic, ka viņa ir kustīga, jaudīga, intensīva, arī mamma tāda bijusi un lielākā daļa no viņas pieciem bērniem tādi ir. Tā ir viņas ģimenes iezīme.
“Jauda, kustīgums – to mēs uzreiz ievērojam, vairāk pamanām šādas iezīmes, bet tādu iezīmi kā stabilitāte varam arī neievērot un neteikt: atsities vecmāmiņā vai tētī. Bērns vienkārši tāds ir. Bet, ja mēs labāk padomātu par katru bērna tendenci uzvesties, reaģēt, piedzīvot pasauli, tad gan jau savā ģimenē noteikti atrastu kādu līdzinieku. Tā nav, ka visa ģimene ir tādi rāmi un stabili, bet viens pēkšņi ir emocionāli jūtīgs. Kaut kur tas ir,” uzskata psiholoģe.
Temperamentu nosaka neirobioloģija
Vai temperaments ietekmē to, kā bērns reaģēs uz dzīves notikumiem, cik emocionāli ievainojams viņš būs? D.Zande min piemēru par bērnu ballīti, kur ir klauns, uguņošana, bumbas, smiekli un bērnu šampanietis. Viens bērns, piecgadnieks, uz to atnākot, uzreiz jutīsies kā zivs ūdenī – viņš lēkās, raustīs klaunu aiz biksēm, smiesies, rotaļāsies un būs laimīgs, mamma viņu neinteresēs. Savukārt kāds cits bērniņš, arī piecgadnieks, šajā ballītē pieķersies mammai vai tētim pie rokas un neparko neies rotaļās un pie ugunīgajām bumbām, bet stāvēs malā un skatīsies. Viņam vajadzēs krietni ilgāku laiku, lai iejustos un atplauktu. Un, iespējams, kad klauns jau būs aizgājis un viss lielais blīkšķis nomierinājies, šis bērns beidzot būs iejuties un jutīsies labi.
Šāda bērna reakcija var saglabāties dažādās vietās. Bērns, kurš jūtas droši ballītē, drošāk jutīsies arī bērnudārzā, skolā, kad pārvācamies, kad piedzimst māsiņa, arī kovidierobežojumos. Savukārt klusāks, jūtīgāks bērniņš ir kautrīgāks, piesardzīgāks, tāds, kurš lēnāk iejūtas jaunā vidē.
Saglabāsies visu mūžu
Ja šī iezīme ir bioloģiski noteikta, tad temperamenta iezīmēm ir tendence saglabāties dzīves gaitā. Mēs nevaram pēkšņi ļoti drosmīgu cilvēkbērnu padarīt par ļoti kautrīgu, izņēmums ir tad, ja notiek kāda psihoemocionāla trauma. Tieši tāpat ar kautrīgo, piesardzīgo bērniņu, kurš lēni iejūtas un pasauli vairāk uztver kā nedrošāku, apdraudošāku – arī šo iezīmi mēs nevaram mainīt, ka viņš pēkšņi kļūs salonu lauva. Arī jau kā pieaugušais šis bērns varētu piedzīvot lielāku nedrošību, piesardzību, pārdzīvot dažādas pārmaiņas dzīvē – grūti iejusties darbā, grūti pieņemt to, ka draugi aizbrauc uz ārzemēm strādāt –, viņš pārmaiņas pieaugušā vecumā piedzīvos komplicētāk.
Kautrīgo, viegli satraucamo cilvēku nemaz nav tik maz, tādu ir daudz, bet pieaugušo vecumā šie cilvēki bieži vien izveido ap sevi tādu vidi, kurā apkārtējie nenojauš, ka viņi lēni iejūtas. Šiem cilvēkiem tipiski ir daži draugi jau no agrīnas bērnības, viņi nemēdz bieži mainīt darbavietas un dzīvesvietas. Šie ļaudis savu vidi izveido stabilu, drošu, tādu, kurā viņi jūtas labi, jo viņi pēc būtības jūtas ievainoti tikai tad, kad dzīve ir jāmaina. Ja dzīve nemainās, tad viss ar mani ir kārtībā un pārējie nepamana, ka patiesībā šis cilvēks ir viegli ievainojams, atklāj D.Zande.
Ābele nekļūs par bumbieri
Bet mūsdienās ir daudzi kursi, pašizaugsmes iespējas, kas saka: tev ir jāizdara tikai šis, un tad tu būsi drosmīgs! “Hei, ābele, tev jāizdara tikai šis, un tu būsi bumbiere!” smejas D.Zande. “Tā nav. Bērna temperaments ir bērna personības pamatķieģelīši. Bērns piedzimst kā personība, viņš veidojas kā personība, un šīs temperamenta iezīmes atšķir vienu bērniņu no otra. Bet, ja vide ir tāda, kas saskaņojas ar ievainojamā, jūtīgā bērna vajadzībām, ja mēs kā vecāki palīdzam radīt tādu vidi mājās, bērnudārzā, skolā, kur viņa temperamenta īpatnības netiek iedragātas, tad viņš kļūst spēcīgāks – stirniņa kļūst par stirnu, bet viņš, vienalga, ir stirna, nevis lāčuks,” skaidro psiholoģe.
Taču, ja jau no bērnības bērnam tiek skandināts: ej, saņemies, drošāk, un viņš kā kucēns tiek mests dažādās vidēs, jā, protams, viņš būs spiests izpeldēt, bet šajā brīdī mēs šo viņa temperamenta aspektu padarām tikai stabilāku, viņš kļūs vēl piesardzīgāks, jūtīgāks un bieži vien pieaugot vēlāk atzīs, ka bērnībā viņam bijusi traumējoša pieredze, ka viņam neļāva iejusties, viņu neakceptēja – viņa mācīšanās veidu (drusku lēnāk) vai iedraudzēšanās veidu. Viņš paliks tāds pats, pat vēl vairāk, ja vecāki pārmetīs vai sagaidīs, ka bērns būs tas, kurš ies un cīnīsies, būs mērķtiecīgs, ar to vecāki it kā pateiks: tu neesi labs tāds, kāds esi.
Izaugot šis cilvēks jūtas slikti par to, kāds ir. Bet pasaule šobrīd ir orientēta uz to, ka tev jāiet, jāuzvar un jābūt drosmīgam. Cilvēks nejūtas labi tāds, kāds ir, un domā: man ir sevi jālabo, un tad var gribēt iet uz kursiem, kas pēc būtības nevar viņu mainīt, tikai iemācīt kaut kādas ārējas izpausmes, bet cilvēks tāpat ir viņš pats, turpina D.Zande.
“Kāpēc no ābeles taisīt bumbieri? Ir forši, ka ābele ir ābele un bumbiere ir bumbiere. Ir labi, ka mežā ir stirnas. Un stirna nebūs lācis. Jūtīgākie, klusākie, kautrīgākie, tie, kuri ātrāk satraucas, nobīstas, sadusmojas, ir emocionāli jūtīgāki, tas ir bioloģiski, un viņi jau no zīdaiņa vecuma ir bijuši tādi. Ja mums pasaulē nebūtu šādu cilvēku, pasaule būtu garlaicīga. Ja mēs visi būtu vienādi kā cukura pakas, ja mežā būtu tikai lāči. Ja mēs visi būtu uzvarētāji, kā mēs visu laiku viens otru uzvarētu? Un vai vispār ir vajadzīgs visu laiku uzvarēt? Dzīvot mierā ar to, kas tu esi, nevis tiekties būt par kaut ko, kas tu neesi. Un tas ir svarīgi, ka mēs kā vecāki jau no bērna bērnības skatāmies – kāds tad ir šis bērniņš, kāda ir viņa noskaņa, kāds ir viņa stils, kā viņš dzīvo, kā skatās uz pasauli un kā palīdzēt viņam kļūt spēcīgam viņa individualitātē, temperamenta aspektos, nepaspilgtināt ievainojamību, veicināt spēku un nemēģināt no viņa uztaisīt to, kas viņš nav. Tad mēs visi būtu laimīgāki. Es drīkstu būt es pats,” uzsver D.Zande.
Katram dvīnim sava dzīve
Kāda mamma raksta: “Man ir divi puiši, trīs gadi, identiskie dvīņi, viens tāds riktīgi skarbais traktorists, otrs maigs mākslinieks. Vai vienolas dvīņiem arī ir dažādi temperamenti?”
Psiholoģe skaidro, ka vienas olšūnas jeb identiskie dvīņi pēc savas būtības ir ļoti līdzīgi. Taču temperaments attīstās arī vides ietekmē. Kad dvīņiem paliek divi gadi, ir svarīgi, ka mēs viņiem palīdzam ne tikai pamazām atdalīties no vecākiem, bet arī vienam no otra, jo viņi nav salipuši un katram ir jādzīvo sava dzīve. Viens no ieteikumiem, ja tas ir iespējams, – katram savi draugi, savas nodarbības, katrs iet savā bērnudārza grupiņā u.c., un tad ir iespēja, ka šajās atšķirīgajās vidēs dvīņi attīsta savu unikālo temperamenta aspektu. Bet, visticamāk, viņi nebūs ļoti atšķirīgi. Atšķirības parādās tik, cik ietekmē vide un kādas katram ir bioloģiskās ietekmes, piemēram, saslimšanas. Jo stāsts ir par neirobioloģiju. Galvas smadzenēm attīstoties, attīstās viņu unikālais temperamenta aspekts, brīžiem pastiprinoties, bet brīžiem pavājinoties.
Svarīgais vecāku paraugs
Vai ir viegli mainīt bērnu reakciju uz dažādām dzīves situācijām, ja paraugs ņemts no vecākiem? Vai būtu jāsāk ar vecāku mainīšanos? D.Zande stāsta, ka šajā gadījumā kā piemēru neņems lielo kautrīgumu, piesardzību, uzvedības apvaldīšanu, bet paņems negatīvo emocionalitāti, frustrāciju uz kādām grūtībām, kad uz tām reaģējam ar intensīvām, negatīvām emocijām. Šīs intensīvās negatīvās emocijas var būt vērstas uz iekšu – kautrīgums un bailes –, tās sauc par internalizētajām emocijām. Vai arī emocijas var būt vērstas uz āru, un tās sauc par eksternalizētajām, tās ir, piemēram, dusmas, kas iet uz āru, citiem pār galvu.
Ja bērns redz, ka mamma regulāri “uzlec uz pannas” par sīkumiem, viņš vides ietekmē var pārņemt šo modeli. Ja es nespēju sevi apvaldīt, manam bērnam to iemācīties būs grūtāk. Pat tāds bērniņš, kuram nav raksturīga ātra sadusmošanās, ja regulāri to redz, vides ietekmē iemācīsies konkrētu uzvedību, kas tiek pārņemta kā modelis. Bet, ja bērnam ir tieksme uz negatīvo emociju izpausmi, viņš šādu uzvedību apgūs daudz straujāk. Līdzīgi ir ar kautrīgumu, piesardzību, ko bērns redz vecākos, un, ja arī viņš pats tāds nav, var sākt kopēt vecāku uzvedību. Tāpēc vecākiem, audzinot bērnus, daudz vairāk vajadzētu spēt skatīties uz sevi, kā viņi reaģē, kāda ir viņu uzvedība, emocionālās izpausmes.
Piemēram, paklausības lietas. Spēja paklausīt ir viena no temperamenta iezīmēm, kas ir spēja apzināti kontrolēt un vadīt savas reakcijas, rīcību, uzvedību, emocijas. Spēja ievērot noteikumus būtībā nozīmē apspiest vēlmi darīt pa savam. Ja mamma spēj sevi apvaldīt un ievērot noteikumus, arī bērns to var labāk iemācīties. Turpretī, ja viņa nespēj apvaldīt savu vēlmi izkliegties, bērns apgūst, ka tā ir normāla uzvedība. Tas vecākiem ir svarīgi – paskatīties uz sevi, kā noteiktās situācijās reaģēja viņu mamma, tētis vai partnera/partneres vecāki.
Kā pārvaldīt savas automātiskās reakcijas?
D.Zande atgādina, ka temperaments attīstās galvas smadzeņu nobriešanas un vides ietekmē un vecāki ir kā pamats, kā apvaldīt savas automātiskās reakcijas. Mēs apvaldām ne tikai vēlmi trakot un ālēties, bet arī vēlmi pazust, neļaujam sev saslimt pirms svarīgas uzstāšanās, apvaldām bailes pirms prezentēšanas (kas ir viens no kautrīguma, piesardzīguma aspektiem) u.c. Ja mēs izvairāmies no tā, no kā baidāmies, piemēram, uzstāšanās, tad to nostiprinām, bet, ja maziem solīšiem mēģinām pārvarēt, tad varam attīstīt šo spēju līdz kādam līmenim, lai gan tā mums nav no dabas dota. Bet tas nav jādara visiem, pamāca D.Zande.
Kāda mamma vaicā, ko darīt, ja bērns, sešgadnieks, puika, ikdienā būdams drosmīgs, nedrošās situācijās izpaužas agresīvi. “Tas labi parāda reakciju trauksmē. Ja mūsu smadzenes jūt draudus, tās pieņem zibenīgu lēmumu – cīnīties vai bēgt. Ja bērns satraukumā ir agresīvs, tas ir veids, kā viņš mēģina pārvarēt savu nedrošību (viņš nevis teic, ka grib pasēdēt maliņā, bet ļaujas dusmām). Viņš vai nu mēģina pārvarēt savu nedrošību, vai arī saņem vecāku atbalstu – tu šobrīd vari to nedarīt, skaidro psiholoģijas doktore.
Ja šīs reakcijas mēdz būt intensīvas, D.Zande vecākiem iesaka pirms nonākšanas jaunā vidē pārrunāt ar bērnu, kas tagad notiks, jo bērniem, tāpat kā pieaugušajiem, ir vajadzīga skaidrība. Kad izstāstām, kas notiks, bērns galvā var sagatavoties. Svarīgi ir to darīt mierīgi. Ja bērnu iemet situācijā bez sagatavošanās, tad var iegūt automātisku reakciju – nobīšanos, sastingšanu, aizbēgšanu vai, tieši otrādi, dusmīgās reakcijas.
Uzmanību, mājās pusaudzis!
Kas notiek ar temperamenta izpausmēm pusaudža vecumā? D.Zande skaidro, ka agrīnas temperamenta iezīmes novērojamas jau pirmajā nedēļā kopš piedzimšanas, bet lielākās redzamas pirmsskolā. Pusaudža periodā smadzenēs notiek ļoti daudz izmaiņu – nobriest smadzeņu limbiskā sistēma, tas ir, emocionālās smadzenes, pusaudzi vada emocijas. Savukārt tās smadzeņu daļas, kas atbild par racionāliem lēmumiem, spēju sevi vadīt un atrodas pieres daivas garozā, nenobriest tik strauji kā emocionālā daļa – “gāze strādā jaudīgāk, nekā bremze tur līdzi”. Emocionālās reakcijas ir ļoti spilgtas, negatīvā emocionalitāte ļoti izteikta, grūtāka pašregulācija. Organisms ir “kara” stāvoklī, ātri iekrīt emocijās, īpaši negatīvajā stresā, un stresā temperamenta iezīmes kļūst labāk redzamas. Mierā un stabilitātē mēs varam labāk sevi regulēt, viņa piebilst.
Ir bērni ar internalizētu uzvedību – stresā viņi visu paņem uz sevi, un viņiem ir raksturīgas bailes, kauns, vaina, skumjas, trauksme, depresija, viņi noslēdzas sevī, to sekmē arī temperamenta aspekti. Un ir otra veida bērni, kuri visu izgāž uz āru – dusmas, cīnīšanās, strīdi ar vecākiem, skolu, pretošanās, noteikumu neievērošana, mācību grūtības. Vecākiem nereti liekas, ka labāki ir klusie bērni, jo viņi nebļauj, ir vieglāk “menedžējami”, bet viņos, iespējams, ir daudz sāpju un ciešanu. Savukārt skaļie bērni tā reaģē nevis tāpēc, ka neprot uzvesties, bet tāpēc, ka ir pusaudži un netiek galā ar sevi, viņiem ir grūti, būtībā ir ievainojami šajā nestabilajā vecumā, paskaidro speciāliste.
Ja vecāki šajā vecumā uz jaunieti skatās kā uz pieaugušo un neņem vērā neirobioloģiju, viņi var neievērot lietas, kas bērnam ir emocionāli sāpīgas. Dažreiz vecāki nenovērtē bērna emocionālo stāvokli un domā, ka viņš ir vainīgs, vai arī uzņemas pārlieku atbildību par bioloģiskām lietām, pār kurām viņiem nav varas. Šeit jāņem vērā arī iedzimtība.
Kādai atmosfērai būtu jāvalda ģimenē, kurā aug pusaudzis, ņemot vērā arī pašreizējos apstākļus? Arī šobrīd, pandēmijas laikā, mēs esam “kara” apstākļos – neviens nešauj, bet esam kā mobilizācijā, nemitīgi pielāgojamies jauniem apstākļiem, kas mums tiek uzspiesti, un mēs īsti nevaram tos ietekmēt un nezinām, kad tas viss beigsies. Ir mūsu individuālā bezpalīdzība un kolektīvā bezpalīdzība, un piedevām ģimene ir ļoti ciešā tuvībā cits ar citu.
“No vienas puses, varētu šķist, ka ir ļoti jauki visiem būt kopā, taču bija labi, kad vecākiem bija iespēja aiziet uz darbu, skolēniem uz skolu, katram gūt kādu jaunu pieredzi un vakarā bija prieks atkal būt mājās visiem kopā. Bet tagad ir burziņš, iekšējs un ārējs, vairāk konflikta situāciju un “tvaika katlu”, kas gatavi eksplodēt, ir tieši tuvajās attiecībās mājās. Svarīgi ir to apzināties. Tad mēs varam pajautāt savam pusaudzim, kas ir forši, kad esam visi kopā, un kas ir vistizlākais, “līdz brošai”, tevi “besī” (tieši šādi, ar viņa vārdiem) un ko mēs varētu darīt, lai to mazinātu. Iespējams, viņam būs kāda laba ideja – noteiktu laiku pavadīt katram savā istabā un “nelīst” citiem virsū, lasīt iet tualetē (D.Zandes vecāka meita divistabu dzīvoklī tā darījusi), sadalīties mazākās kompānijās – dēls ar tēvu, māte ar meitām utt. Atpūšanās vienam no otra šobrīd ir ļoti svarīga, lai mēs viens otru labāk dzirdētu. Tāpat kā pajautāt: kā tev patiešām iet?” situāciju raksturo D.Zande.
Viņa brīdina: vecākiem jārēķinās ar to, ka pusaudzis ne vienmēr gribēs runāt, un tas atkal ir temperaments – viens gribēs runāt, padalīties, cits – ne. Un ne vienmēr tiem jābūt vecākiem, pusaudzim der jebkāds cilvēks, ar ko parunāt. Dažreiz pusaudži savus vecākus mēdz sargāt (viņam jau tā ar mani ir grūti) vai baidās no vecāku nosodījuma (mani nesapratīs, lasīs morāli). Tas nekas, ka negrib runāt, galvenais, lai būtu kāds, ar ko parunāt.
Ko darīt, ja pusaudzis cērt durvis?
Vai kliegt pretī, vaicā vecāki. D.Zande teic, ka tad būs divi pusaudži. Labi strādā, ja bērns pasaka: “Lūdzu, nekliedz uz mani!” D.Zande uzskata, ka vecākiem ir svarīgi tajā brīdī izturēt to, ka mēs viņam tajā brīdī (nevis vispār) nepatīkam, jo pusaudzim ir slikti – viņš tajā brīdī cīnās ar pasauli un sevi. Un kas ir viņa tuvākā pasaule šobrīd – mamma un tētis. Viņš nevis man grib nodarīt sliktu, bet viņam ir slikti, un tās ir divas atšķirīgas lietas. Parunāt var pēc tam, kad jaunietis ir nomierinājies. Pārrunāt, kas tad bija tas, kas izraisīja dusmas, kā es jutos, kad tu kliedzi, un ko darīt, kad tev atkal nāks virsū dusmas, psiholoģe sniedz padomu vecākiem.
Kā vecākiem atjaunoties?
Kas ir tās darbības, kas palīdz arī vecākiem atjaunoties? Un kad pēdējoreiz man tās ir bijušas, – vanna, palasīt, adīt, gulēt un skatīties seriāla piecas sērijas pēc kārtas (un nepārmest sev).
Nevar doties ceļojumā? Var skatīties filmas par ceļojumiem. Nevar satikt cilvēkus? Var skatīties fotogrāfijas no ballītēm. Dzīve neapstājas. Ja vecāki izmanto šādus izdzīvošanas, pielāgošanās resursus, bērni redz, ka dzīve var būt dažāda, bet vienalga, ir dzīvošanas vērta.
“Mēs katrs, gan lēnīgais, gan straujais, varam piedzīvot šo dzīvi, veidot to, būt es pats. Šodien ir mana dzīve, un es dzīvošu to vislabākajā veidā!” saka D.Zande.
