Šī izvērtusies finanšu lietām pārpilna nedēļa, kurā notikusi ne vien apmainīšanās ar spekulatīvām aplēsēm, bet arī nopietniem aprēķiniem un konsultācijām Latvijas Bankā (LB).Pamazām izkristalizējušies trīs iespējamie tālāko notikumu scenāriji, minētas trīs versijas, pa kuru no trim (ne)ceļiem varētu plūst tālākā krīzes straume, savukārt LB prezidents Ilmārs Rimšēvičs licis saprast, ka nākamā gada budžets būs jāsamazina par miljardu latu. Vietā atgādināt, ka, tikai ievērojami samazinot izdevumus, Latvijai vispār pavērsies iespēja saņemt finanšu resursus no Starptautiskā Valūtas fonda. Tas, saprotams, draud ar neizbēgamu nepieciešamību dramatiski apcirpt izdevumus un vienlaikus arī potenciālu nespēju pildīt iepriekš izkladzinātos solījumus nesamazināt pensiju un sociālo pabalstu apmērus.Pašreizējiem un topošajiem politikāņiem neveiksminiekiem tas būs iedvesmas avots kārtējai biedējošajai pasakai par valdības vēlmi iznīdēt pabalstu saņēmēju «kastu», bet faktiski šāds klupiens pār sociālo bluķi būs līdzvērtīgs nāves spriedumam Latvijas finanšu sistēmai. Pirms populistu koris pilnām rīklēm bļauj par valsts novešanu līdz bankrotam, skaļākais kliedzējs un melno ziedojumu «labticīgais ieguvējs» «Jaunais laiks» ar tā dibinātāju priekšgalā varētu vispirms pats aprēķināt, cik tūkstošus valsts budžets bija spiests norakstīt, maksājot kompensācijas veselai virknei savulaik, kā vēlāk izrādījās, nelikumīgi atbrīvotu klerku.Ekonomikas treknuma audzēšanas gados LB izpildvaru brīdināja skaidrā latviešu valodā un nepārprotamā formā – ja attīstība nav vienmērīga, bet ar pārmērīgu izrāvienu, tad gluži kā sacīkšu trasē ar laiku var attapties grāvī, kas nu arī noticis. Vai ar nebeidzamo āža spītību apveltītajam politiskajam ganāmpulkam šoreiz pietiks saprāta paklausīt, var tikai minēt?
