Rāceņu mājās mīt Ilmārs Reinbergs ar kundzi Ausmu. Sirmais kungs mūs sagaida pagalmā. «Dūmus nevelk laukā. Laikam jātīra skurstenis,» viņš prāto un stāsta, ka šaipusē ieprecējies un Rāceņi ir sievas dzimtas mājas.
Rāceņu mājās mīt Ilmārs Reinbergs ar kundzi Ausmu. Sirmais kungs mūs sagaida pagalmā. “Dūmus nevelk laukā. Laikam jātīra skurstenis,” viņš prāto un stāsta, ka šaipusē ieprecējies un Rāceņi ir sievas dzimtas mājas. Agrāk apsaimniekots ap četrdesmit hektāru zemes, tagad palikuši vien kādi pieci. “Nav jau vairs spēka kaulos, lai apkoptu vairāk. Vien tik, cik sev. Arī lopiņu nav. Pietiek,” atklājot, ka kundzei rit jau astoņdesmitais dzīves gads, nosaka Ilmāra kungs un šķelmīgi piebilst: “Bērnus izskolojām – ko vairāk! Tagad lai saimnieko jaunie. Rāceņus norakstīsim mazdēlam, bet viņš mums tāds slinkāks – vēl puisī.”
Taču kungs neslēpj, ka tieši mazbērni – mazdēls un mazmeita – pašlaik dzīvē sagādā vislielāko prieku un sniedz piepildījumu. “Jaunie katru nedēļu atbrauc ciemos,” lepns par ģimenes stiprumu ir kungs un prāto, ka vēl vajadzētu sagaidīt pāris mazmazbērnu. Ka tikai veselība būtu. “Tagad nejūtos tik labi, kā vajag. Redz, piecarpus gadus no 1945. gada novembra pavadīju armijā. Tas arī atstājis zināmu iespaidu.”
Kā vēl pietrūkst, lai jaunais gads būtu laimīgs? “Sniegu bišķi vajadzētu,” teic Rāceņu saimnieks. Savu viņš ir nostrādājis.
