LLU rektors un Domes deputāts Voldemārs Strīķis atzīst, ka dzīve pagājušajā gadsimtā nav bijusi viegla, taču tolaik mazāk uzmanības pievērsts materiālām vērtībām, kas ļāvis priecāties par vienkāršām lietām.
LLU rektors un Domes deputāts Voldemārs Strīķis atzīst, ka dzīve pagājušajā gadsimtā nav bijusi viegla, taču tolaik mazāk uzmanības pievērsts materiālām vērtībām, kas ļāvis priecāties par vienkāršām lietām.
Voldemārs ir pirmskara bērns, taču par pirmās brīvvalsts periodu var stāstīt tikai no vecāku teiktā: «Tos laikus gan tik labi neatceros. Dzīvojām leišmalē – Ezeres pusē. Vecākiem bija vidēji liela saimniecība – ap 20 hektāru. Ģimene bija liela, un bērni tika radināti pie darba.»
Bērnības atmiņas Voldemāram saistītas ar ganu gaitām: «Biju jaunākais dēls un agri sāku iet ganu gaitās – brālim talkā devos jau trīs gadu vecumā, bet, kad pārņēmu šo arodu, vairs nebija, kam to nodot. Manuprāt, gana darbs radina pie atbildības jau no mazām dienām. Padomājiet vien, kāds skandāls iznāk, ja lopiņi tikuši kaimiņu laukā! Bērnībā to tā nesaprot, bet tagad varu droši apgalvot, ka atbildības izjūta manī ir jau kopš bērna kājas.»
No jaunības spēcīgi atmiņā palikusi vecāku pašaizliedzība: «Mamma un tētis spēja visus sešus bērnus izskolot, un tas nebūt nav viegli. Protams, nebija jau nekāda saldā dzīvīte, bet tolaik par to nedomāja. Atceros, kad mācījos tehnikumā Klaipēdā, bieži bija jāiztiek ar zirņu zupu, kurā zirnis dzenāja zirni. Klāt piekodām «ķieģelīti» un jutāmies labi.»
Voldemāra sūtība un kaislība ir zeme: «Laikam biju radīts laukiem. Ļoti mīlēju zemi un šo mīlestību nekad neesmu pazaudējis.»
Studiju laiki Voldemāram saistās ar lielu sportošanu – cīņas sportā. Sākumā kā skolniekam, bet vēlāk kā trenerim. Pēc Lauksaimniecības akadēmijas beigšanas ceļš veda uz Talsiem, kur sporta zālē sastapta arī nākamā sieva: «Viņa bija vingrošanas trenere, bet es pasniedzu cīņas sporta veidu. Taču ilgi Talsos nepaliku, bijušie kursa biedri sauca atpakaļ uz Jelgavu, jo pie Agronomijas fakultātes tika atklāts ekonomikas kurss ar laboratoriju. Sāku strādāt akadēmijā.»
Draugi pat smējuši, ka zinātniski pētnieciskais darbs Voldemāru esot uz kādu brīdi samaitājis, bet viņš pats atzīst, ka zemi ne uz brīdi neesot aizmirsis: «Vēlāk iegādājos pleķīti Svētes upes krastā un tur tad arī noņēmu ikdienas stresu.»
Strīķa kungam ir kāds nepiepildīts sapnis: «Ļoti gribētos paspēt savā specialitātē uzrakstīt mācību grāmatu – kaut ko paliekošu.»
LLU rektoru Jelgavā satrauc situācija, ka ik dienu vairāki tūkstoši darbspējīgu un inteliģentu cilvēku dodas strādāt uz Rīgu: «Žēl, ka es kā domnieks neesmu varējis panākt, lai šī situācija mainās. Tam būtu jābūt nopietnam pašvaldības darbam. Diemžēl nepanācām, lai mēra amatā nonāktu mūsu izvirzītais pārstāvis, kurš, manuprāt, varētu veikt vairāk. Tāpēc tagad es visu savu uzmanību esmu pievērsis universitātei un cenšos uzlabot tās darbu.»
Kā lielāko sasniegumu universitātē Voldemārs Strīķis min jaunās lasītavas atklāšanu, jo uzskata, ka katra mācību iestāde sākas ar bibliotēku.
