Filozofu ielas pirmsākumi meklējami vairāk nekā simt gadu pirms psihiatriskās slimnīcas dibināšanas
Jau 18. gadsimtā, ja ne vēl agrāk, Jelgavā dzīvojošie vācu kungi pastaigām pie dabas bija iemīļojuši Svētes pļavas, uz kurām no pilsētas centra veda vītoliem apaudzis celiņš. Pa to kopā ar domubiedriem gājis arī pirmās Jelgavas avīzes «Mitauische Nachrichten» («Mītavas Ziņas» – vācu val.) dibinātājs un redaktors, filozofs un rakstnieks Johans Georgs Hāmanis (1730 – 1788). Slavenākais no viņa līdzgaitniekiem šā vārda vistiešākajā nozīmē bija Johans Gotfrīds Herders (1744 – 1803), viens no atzītākajiem apgaismības laika vācu filozofiem.
Slimnīca un koki cauri laikiem
Jaunībā pēc studijām Kēnigsbergas universitātē piecus gadus no 1764. līdz 1769. gadam Herders dzīvoja Rīgā, kur strādāja Doma skolā, kā arī kalpoja par mācītāju vairākās draudzēs. Ik pa laikam jauneklis ciemojās pie Hāmaņa Jelgavā. Lai arī apgaismības idejas virmoja diezgan elitārā vidē, acīgajiem jelgavniekiem viņu kopīgās pastaigas nepalika nemanītas. Ļoti iespējams, ka tādā veidā šo pastaigu ceļu iesauca par Filozofu taku, kas 19. gadsimtā pārvērtās par bruģētu ielu.
Hāmanis bijis piētisma piekritējs. Šādi apzīmē 17. gadsimta protestantu kustību, kam raksturīga dievbijīga didaktika un askētisms. Viņa uzskatos netrūka arī mistikas, kādēļ viņš iesaukts par Ziemeļu magu. Rīgā un Jelgavā ar pārtraukumiem dzīvojis no 1752. līdz 1767. gadam. Vēlāk pēc filozofa Imanuela Kanta ieteikuma ieguva darbu Prūsijā.
Akadēmiķis Jānis Stradiņš grāmatā «Zinātnes un augstskolu sākotne Latvijā» citē Hāmaņa vēstuli tēvam, ko viņš rakstījis 1766. gadā: «… pa Kurzemi un Vidzemi ceļojot ir vietas, kur latviešu jeb nevācu tautu jebkurā tās darbā dzird dziedam…» Vēsturē Hāmanis lielā mērā iegājis kā personība, kas ietekmēja jauno Herderu, kurš kļuva par vienu no izcilākajiem vācu apgaismības pārstāvjiem. Var piebilst, ka gan Hāmanis, gan Herders iestājās par latviešu brīvību, kultūru, tautas dziesmām. Herders cienīja Garlība Merķeļa publicistiku un bija arī vācu dzejas klasiķa Johana Volganga Gētes draugs. Herdera vārdā Vecrīgā pie Doma baznīcas nosaukts laukums, kura centrā atrodas viņa krūšutēls.
Simt gadu vēlāk, humānisma ideju apgarots, pa Filozofu ielu uz Ģintermuižu gājis un braucis izcilais baltvācu mācītājs Ludvigs Katerfelds (1843 – 1910), kurš kalpoja Sv.Jāņa baznīcā. Pildot Kurzemes mācītāju sinodes uzdevumu, viņš 1887. gadā vairākas pilsētas nomales ēkas pielāgoja garīgi slimu cilvēku aprūpei. 1921. gadā tur tapa psihiatriskā slimnīca, kurai tika dots Ģintermuižas vārds. Gan slimnīca, gan Katerfelda koku stādījumi dzīvo vēl šobaltdien.
Svētē peldējās kaili
No pilsētas centra slimnīcas virzienā izaudzis ģimenes privātmāju un nelielu daudzdzīvokļu īres māju rajons. Vienā no šiem īres namiem beidzamos divus mūža gadus vadīja latviešu teātra tēvs Ādolfs Alunāns (1848 – 1912), kas tur dzīvoja kopā ar sievu un trim neprecētajām meitām. Tagad šajā mājā ir viņa muzejs.
1929. gadā dzimusī Zelma Smilga (dzimusi Pāna), kas daudzus gadus vadīja Jelgavas 2. vidusskolas (tagad Valsts ģimnāzijas) bibliotēku, sešu dzīvokļu īres namā Filozofu ielā 11 dzīvo no astoņu gadu vecuma. Māja piederējusi saimniekam, kurš neatgriezās pēc izsūtīšanas 1941. gadā. Zelmas Smilgas bērnības atmiņās ir jelgavnieki, kas karstās vasaras dienās rindām vien gar viņas māju gāja uz Svēti peldēties. «Tolaik katru svētdienu nebija jāskrien uz Jūrmalu, cilvēki atpūtās tepat,» saka Zelma Smilga. Viens no tādiem vasaras atpūtniekiem bija Aldis Hartmanis. Mazs būdams, viņš peldēties gājis kopā ar māti, bet vēlāk pusaudžu gados – ar tēvu. Tas tāpēc, ka tolaik peldētavas sievietēm un vīriešiem bija atsevišķas – cilvēki peldējās kaili. «Nekādu lūriķu tolaik nebija. Cilvēki ļoti solīdi,» stāsta vēl arvien sabiedriski rosīgais vīrs.
Filozofu ielā 1934. gadā dzimis un audzis agrākās Ozolnieku Mākslīgās ādas eksperimentālās rūpnīcas galvenais mākslinieks Jānis Kalniņš. Viņa tēvam Brīvības cīņu dalībniekam un foto vecmeistaram Robertam Kalniņam šajā ielā piederēja īres nams. Atjaunotajā valstī, atgūstot īpašuma tiesības, Jānis Kalniņš māju pārdevis studentu korporācijai «Ventonia», kas viņu ievēlējusi par goda biedru. Par šo darījumu viņš ir ļoti apmierināts, jo jaunie īpašnieki ēku uztur labā kārtībā. No bērnības Jānis Kalniņš atceras kaimiņus, kuriem piederēja blakus mājas, – dārznieku Birģeli, smago ormani Stučku, vieglo ormani Znotiņu, veikalnieku Vitkovski, kā arī sētnieku Rozes kungu, kurš vienmēr agri cēlās un dzīvoja Bolšaitu ģimenes namā, kur pēc kara iemājoja Jelgavas Neredzīgo biedrība. Vēl aizvien tur atrodas šīs organizācijas bibliotēka.
1927. gadā Filozofu ielā uzbūvēja Kurlmēmo skolu. Tā darbojās līdz Otrajam pasaules karam. Skolas ēku saudzēja Jelgavas posta uguns 1944. gada vasarā. Pēc kara tajā izvietojās Jelgavas 2. vidusskola, bet tagad atrodas Speciālā internātskola.
Maize tika izpirkta
No pagājušā gadsimta piecdesmito gadu beigām Filozofu ielu atceras LLU galvenā bibliotekāre Agrita Bāliņa. Padomju laikā no 1950. līdz 1990. gadam iela bija nosaukta latviešu dzejnieka Leona Paegles vārdā. Nav gan zināms, ka ielai būtu kāda saistība ar šo literātu. Agritas tēvs Alfrēds Zvejnieks bijis 1947. gada Latvijas PSR čempions maratonā. Tēva ģimene pirms kara dzīvojusi Driksas malā, blakus sinagogai. Pats bijis elektriķa zellis, vilcis jaunsaimniekiem elektrību.
Pēc kara, atgriežoties izpostītajā pilsētā, ģimene apmetusies kādā Filozofu ielas mājā, kas bija palikusi neskarta. Brīvvalsts laikā tā piederējusi kādam advokātam, pēc kara namā saspiesti dzīvoja septiņas ģimenes. Vēlāk ģimene turpat blakus uzbūvēja savu māju. No ielas kaimiņiem Agrita Bāliņa atceras Liuznieku ģimeni, klasesbiedreni Violetu Slosbergu, kuras tēvs bija pianists un spēlēja arī «Ģintermuižas» slimniekiem. Jāpiebilst, ka Filozofu ielā augusi Agritas Bāliņas meita pazīstamā žurnāliste, tagad izstāšu rīkotāja Ieva Zībārte.
Vēl aizvien Filozofu ielā 1 atrodas pārtikas veikals. «Neesmu piedzīvojusi pārtikas trūkumu, tomēr vakaros pēc darba veikalā maize jau bija izpirkta. Manai mātei, kura strādāja par grāmatvedi tirdzniecības pārvaldē un pēc atskaitēm veikalā gāja pa sētas durvīm, parasti kāds kukulītis bija pietaupīts,» pasmaida Agrita Bāliņa. ◆
