Kad labības lauki nobrieduši un vārpas no graudu smaguma nolīkušas līdz zemei, Tērvetē Zemgaļu svētku laikā interesenti varēja noraudzīties, kā mūsu senči, sūri grūti strādājot, tikuši pie maizītes.
Kad labības lauki nobrieduši un vārpas no graudu smaguma nolīkušas līdz zemei, Tērvetē Zemgaļu svētku laikā interesenti varēja noraudzīties, kā mūsu senči, sūri grūti strādājot, tikuši pie maizītes. Vairāku stundu garumā tika iziets garš, grūts, bet skaists un svētīgs ceļš. Bez tā nevar iztikt arī šodien – tas ir Maizes ceļš. “Ziņas” izdevību nelaida garām un Maizes ceļu gāja no paša tā sākuma līdz beigām. Zīmīgi, bet tieši šodien Jelgavā tiek plaši svinēti Piena, maizes un medus svētki.
Maizes iegūšanu senajā Zemgalē bija ieradušies vērot lieli un mazi interesenti. Tā bija unikāla iespēja svētīgo maizes ceļu iziet arī jaunākajai paaudzei, jo grāmatās rakstītais un filmās skatītais nav ne tuvu tām izjūtām, kādas ir, skatot visu pašu acīm. Liels daudziem bija brīnums redzēt, ka lauku apstrādā zirdziņš un vīrs basām kājām stāv pie dīvaina rīka, ko dēvē par arklu. Cits pirmo reizi dzīvē varēja skatīt īstu spriguli un pats iemēģināt tā danci, malt dzirnakmeņos graudus, abrā mīcīt maizi un cilāt lizi.
Iesākumā ir lauks, kas gana labi jāapkopj un jāsagatavo sējai. Pirmie tajā spertie soļi ir Maizes ceļa sākums – no lauka, arāja, caur labības kūlīšiem uz sētu, kur gaida rija, maltuve, maizes abra un lielā maizes krāsns, no kuras laukā cits pēc cita tiek ņemti kukulīši.
Vēl pirms lauka uzaršanas tam tiek uzvesti kūtsmēsli, bet drīz jau arī zirdziņš, iejūgts arklā, pacietīgi gaida saimnieka komandu. Mūsu senči ar nolūku vagu sākuši dzīt no lauka vidus – lai skauģi neatrod, kur pirmā vaga sākas, un nevar neko sliktu laukam padarīt. Šodien, 21. gadsimtā, laukus apstrādā citi “bērīši” un arāju vagas galā vairs reti kur var redzēt. Senči zināja, ka art lauku vajag vecā mēnesī, jo tad velēna labāk iztrūd un zeme top irdenāka, bet labība jāsēj jaunā mēnesī, lai labi sadīgst.
Kad zeme uzarta, zirdziņš tiek pārjūgts ecēšās, kam senči devuši vārdu “eglis”. Tas tādēļ, ka ecēšas taisītas no egļu zariem, kas ir stingri un izturīgi. Kad vagas nolīdzinātas, var sākties sēja.
Lauka malā sakrauti graudu maisi, labība tiek sabērta sētuvē. Parasti sava tiesa graudu lauka malā tiek putniem un zvēriem, kam arī tie garšo. Vienam sējējam vajadzīgi vismaz divi birzētāji, parasti tās bija jaunas meitas vai bērni. Arī sēšanu senči sāka no lauka vidus, tā paša nolūka dēļ – lai skauģi nenoskauž. Sēt jāsāk no ziemeļiem, arī pirmos kūlīšus lika pret ziemeļiem – lai peles tajos nemetas. Arī kartupeļus pagrabā ber tāpat – uz stūri, kur ziemeļu tukšumi, lai raža labi glabājas. Kad vīrs ar sētuvi kaklā dodas pāri laukam, viņam abās pusēs līdzi iet birzētāji ar labības stiebriņiem rokās. Ar tiem uz lauka atzīmē vietu, līdz kurai sēkla iekritusi. To sauc par birzēšanu. Graudu sēšanas tehnika bijusi dažāda. To darījuši gan ar vienu roku, gan abām. Zemgalē sēja pārsvarā kviešus, miežus un rudzus. Kad sēkla zemītē sabirusi, tiek izteikts vēlējums: augt ar dievpalīgu.
Visu vasaru labība aug un briest, bet augustā, kad tā gatava, pienākusi kārta pļaujai. To darīja kā vīri, tā sievas ar sirpjiem rokās, vēlāk pļaujas process tika atvieglots, izgudrojot kombainu, ko vilka zirgs. Nopļautās vārpas gūla zemē, tās savāca kaudzītēs, sēja kūlīšos un lika statiņos. Kūlīšiem bija jābūt vienāda garuma. Vienā statā parasti sagūla deviņi kūlīši, kam virsū lika desmito kā cepuri. Kad kūlīši savākti un nogādāti rijā, lauka vidū atstāja vienu simbolisko – Jumja kūlīti –, lai Jumītis pārziemo un jaunajā ražas gadā lauks būtu vēl auglīgāks. Meitas no vārpām pina sev vainagus, ko tautas mielastā nesa istabā, bet pēc tam klētī, kur apcirkņos glabājās labība. Tas simbolizē auglību un labu ražas pārziemošanu. Vēl šodien Zemgalē ir sētas, kur šī tradīcija saglabājusies.
Tālākais Maizes ceļš ved uz lauku sētu, kurā atrodas arī rija. Labība ir izžāvēta, un nu tā jāizkuļ. Rijā kūlīšus atraisa un izliek uz klona grīdas. Stiebrus liek aplī virs linu auduma ar vārpām uz vidu. Aplī sastājas trīs četri kūlēji ar spriguļiem, kas noteiktā ritmā, metot spriguli pār plecu, vārpām izsit graudus. Kad vārpas tukšas, tās attīra no graudiem un liek nākamos kūlīšus. Darbs ir smags un ilgs, tādēļ pie spriguļiem ķērās klāt gan sievas, gan vīri, gan lielākie bērni. Izkultie graudi tiek bērti apcirkņos.
Smagās akmens dzirnas jau gaida. Malšana garajā maizes ceļā ir viens no smagākajiem darbiem. Smagie dzirnakmeņi viens pret otru tiek berzti tik ilgi, līdz riekšava graudu pārtop smalkos miltos, turklāt dzirnas jāgriež vienā virzienā. Maļot skan dziesmas, lai darbs ritētu raitāk. Visi seši nedēļas rīti daudzām meitām pagāja maltuvē, jo katru dienu maltuve strādājusi citām vajadzībām, ne tikai maizītes cepšanai. Nedēļas pirmajā rītā senči miltus maluši maizītei, otrajā – iesalam, trešajā – brāļam mala ceļa maizi, ceturtajā – putraimiņus trenkšķināja, piektajā – plācenīti grūzdināja, bet sestajā – zirgiem mala uzmatiņu. Kad kaudzīte miltu samalta, tos caur sietu izsijā un saber traukā. Miltu kaudzītei uzvelk krustu. Roku malšanā iemēģināt varēja arī Zemgaļu svētku apmeklētāji, pārliecinoties, ka tas ir gana smags un nogurdinošs darbs.
Senāk katrā lauku mājā bija abra – iegarens koka trauks, kur gatavo maizes mīklu. Pirms maizes mīcīšanas apses koka abru rūpīgi izskrāpē ar melnas aitas vilnu – senči ticēja, ka tad maizīte labi rūgšot. Maizes cepšanā katrai saimniecei ir savs noslēpums un recepte. Senāk latviešu ģimenes bija kuplas jo kuplas, un maizīte cepta ilgākam laikam. Parastākā tapa no miltiem, ierauga un silta ūdens. Lai labāka rūgšana, mīcītājam jābūt dusmīgam, bet, mīklai klāt liekot ieraugu, no sirds jāsmejas. Kad mīkla iemīcīta, pār mīklu pārmet krustu. Pāri abrai klāj maizes segu. Cilvēku drēbes nedrīkst klāt uz abras, jo tad to valkātājs uzrūgst kā mīkla. Ja mīcītājai mīkla pie rokām stipri ķeras, viņai būs nikna vīramāte.
No mīklas veido bļodiņu, kurā iejauc pikucīti sviestiņa, ķimenītes vai citas sēkliņas. Pār abru nekādā gadījumā nedrīkst kāpt pāri, lai maizīte neplaisā, bet mīkla dota garšot jauniem skuķiem, lai miesa mīksta. Kukulīša sānos velk četras svītras, sakot: lai saimniekam, lai bērniem, pašiem un nabagiem, bet klaipa virspusē iespiež krustu. Nedaudz mīklas jāiebaro sunim, lai tas būtu nikns, kā arī vistām, tad tās daudz dēs. No sakasnīšiem taisīja raušus ar žodziņiem, kuros pildīja burkānus vai speķi, un tas bijis īsts gardums bērniem. Ar kārtīgas rudzu maizes riku senāk varēja ļoti labi izsalkumu remdēt. Mūsu senčiem maize bija pamatēdiens, ko ēda kopā ar speķi, biezpienu, rūgušpienu vai tāpat vien, kā atļāva rocība. Svētkos uz maizes rieciena vienmēr smērēts medus.
Senči maizi uzskatīja par svētu un neaizskaramu un ēduši to arī sabriedušu, kas esot pat veselīgāka nekā svaigi cepta. Arī latviešu ticējumi teic, ka, ēdot peļu apgrauztu vai sapelējušu maizi, zobi nesāpēšot, bet piedegusi maize ir laba vēderam.
Kad kukulītis gatavs, savu kārtu gaida lize – koka lāpsta ar garu kātu, ko noklāj ar kļavu lapām. Uz tās liek sagatavotos klaipus. Lapas klāj biezā kārtā, lai bērniem būtu biezi mati. Kukulīšus nogludina, lai aug skaisti bērni, un lizi šauj krāsnī.
Kad maizītei brūna garoziņa, to ņem ārā no krāsns. Veci ļaudis zināja teikt, ka, izvelkot maizi no krāsns, tā jāpieliek pie deguna, – ja deguns nedeg, maizīte ir izcepusies. Kukulīšus sarindo uz gara sola un apsedz ar linu dvieli, lai atpūšas. Karstu maizi negriež, lai cepējam nesāpētu mugura, bet, kad tā atdzisusi un atpūtusies, jāsāk griezt no resnākā gala, lai vārpas druvā augtu resnas. Pirmo maizes šķēli ēd saimnieks, otro saimniece, pēc tam cepēja un pārējie. Ja kādam maizīte no rokām izkrīt, tad cilvēks to nav pelnījis un neēd.
