Ložmetējkalnā man bija izdevība aprunāties ar Nacionālo bruņoto spēku komandieri ģenerāli Juri Maklakovu, un viņš atzina – tā ir kļūda, ka mēs uz Ziemassvētku kauju piemiņas pasākumiem neaicinām ne krievus, ne vāciešus.
“Ložmetējkalnā man bija izdevība aprunāties ar Nacionālo bruņoto spēku komandieri ģenerāli Juri Maklakovu, un viņš atzina – tā ir kļūda, ka mēs uz Ziemassvētku kauju piemiņas pasākumiem neaicinām ne krievus, ne vāciešus. Un, kā es sapratu no viņa teiktā, nākamgad šo valstu militārie atašeji saņems šādu ielūgumu,” atceroties latviešu strēlnieku piemiņas sarīkojumus pagājušo sestdien, stāstīja Aldis Egils Hartmanis. Nenogurdināmais Latvijas Brāļu kapu komitejas Jelgavas nodaļas vadītājs slidenajā laikā kaut ar spieķīti bija atbraucis uz varonīgo kauju vietām un kā gids kalpoja kādai Jelgavas jauniešu grupai.
Mangaļu māju apkārtne, Vācu valnis ir vieta, kur 5. janvāra (23. decembrī pēc vecā stila) diennaktī krita vairāk nekā divarpus tūkstoši latviešu strēlnieku. Krievu pulki Ziemassvētku un Janvāra kaujās zaudēja 45 tūkstošus vīru, un tie bija četras piecas reizes lielāki zaudējumi nekā latviešu pulkos, kuri iznesa uzbrukuma grūtāko daļu. Mazāk, bet arī tūkstošiem vīru, krita vācu pusē. Arī svešo kareivju piemiņa ir svēta. Taču šoreiz viņu pieminekļi palika svecīšu neizgaismoti.
Pirmā pasaules kara rētas tautā sadzijušas. Es saprotu, ka ne tik daudz kritušo piemiņa ir vadmotīvs tam, ka jau vairāk nekā divdesmit gadu Ziemassvētku kauju vietās pulcējas simti un pat vairāk nekā tūkstotis cilvēku. Latviešu strēlnieku uzvara, vācu pozīciju aizsardzības ieņemšana atgādina, ka mēs kopā spējam daudz, lai ko tas arī maksātu.
