Aija Hermane – dzejniece: “Dzejnieku klubā “Pieskāriens” piedalos jau 13 gadu, publicējos ikgadējā izdevumā “Zemgales vācelīte”, kurā savas sajūtas, vērojumus izteic daudzi zemgalieši, arī uzaicinātie viesi. Sevi neuzskatu par titulētu literāti vai dzejnieci, bet dzeja, kā redzams citiem, jūtams pašai, manī dzīvo kopš dzimšanas. Šīs skaņas ieraudzīt, izprast vēlme, interese lasīt nav atstājusi mani vēl šodien, kad jau esmu lielā ceļa finiša taisnē.
Par spīti pēckara dramatiskajiem, materiālo rūpju, politiski nomāktajiem laikiem, ģimene godā vienmēr turējusi grāmatas. Esmu dzimusi Jelgavā, augusi laukos, un zinātkāre mani pavadījusi vienmēr. Pēc kara postījumiem Lielupes krastos vēl bija saglabājušās dažas grāmatas, to driskas, žurnāls “Atpūta”, misionāru žurnāliņš “Bitīte”. Uzrausos istabas augšā, kur nelikos traucēta, un aizrautīgi lasīju, līdz nepasauca darbos. Bērniem vienmēr bija kāds pienākums, kas būtu jāveicina arī šodien, jo bezdarbībā nejūtamies laimīgi.
Cieņā bija Jaunsudrabiņa, Raiņa, Virzas darbi. Tik spilgti iemūžināta Latvijas skaistā daba Virzas “Straumēnos”. Tas liek laiku lokos novērtēt mūsu vietu uz šīs zaļās planētas. Aizrautīgi lasīju Aspazijas dzeju. Viņas grāmatu “Mana dzīve un darbi” varu pieminēt kā pirmo no izlasītās daiļliteratūras. Vēlākos gados nācās izlasīt Zigmunda Skujiņa “Sātana eņģeli” un saprast, ka personības ir daudzšķautnainas un tieši tas ir tas interesantākais par Aspaziju citā skatījumā. Tekoši lasīju jau sešu gadu vecumā un arī tā saucamo veco druku gotiskajā stilā, jo mana tēva māte Katrīna pēckara laikos pati mājās svētdienās pie lielā galda novadīja dievvārdus, jo ceļš uz Jelgavas Sv.Annas baznīcu nebija iespējams. Kā bērns no Bībeles daudz nesapratu, bet pieejamība lasītprasmi man veicināja. Divas upes – Lielupe un Svitene (tolaik ūdenstilpes tīrītas) –, dabiskās pļavas, palienes, ziedu un sīkbūtņu bagātība atstāja lielu iespaidu. Kokus pielūdzu vēl šodien, un ir apzināti tā saucamie viedie koki. Manī izraisa nepatiku to cilvēku darbība, kas iznīcina veselīgus, zaļojošus mūsu skābekļa avotus. Jūtu arī savus zaļos pirkstiņus. Tā kā pār mani klājušās Zemgales debesis un viss krāšņais dabas spektrs, jau bērnībā radās vēlme rakstīt. Mana jaukā memmīte reizēm lūkojās pāri plecam, kā pierakstu kaut ko. Vecāki bija kultūras cilvēki, un divi pasaules kari viņu vēlmes nebija realizējuši.
Pamatskolā Staļģenē bija spēcīga literatūras skolotāja Elza Štelmahere, viņa ielika pamatus, pamanīja spējas uztvert, komunicēt, izkopt valodu. Kaut gan neesmu darbojusies literatūras lauciņā, dzīvē saskarsme ar cilvēkiem ir noderējusi.
Tālākās gaitas aizveda uz Rīgu, kur no Jelgavas bija pārcēlusies mana vecmāmiņa Anne ar ģimeni. Draudzenes mudināta, iestājos Valsts tehnikumā, bet nekāds tehnologs no manis nesanāca, jo aptvēru, ka tehnikas vide nav mans aicinājums, un nostabilizējos tirdzniecības jomā, kurā arī nostrādāju ilgus gadus. Tāpat arī Dzelzceļa pārvaldes pasažieru pakalpojumu kantorī, saņemot atzinību par uzturēto kārtību noliktavā. Labu laiku strādāju Jūras tirdzniecības uzņēmumā, kur galvenais bija augsta pakalpojumu kultūra – saskarsme ar ārzemniekiem. Kaut gan bija aicinājums stāties komjaunatnē vai partijā, to neizmantoju, jo pretēji sirdsapziņai neeju. Rīgā nodibinājās ģimene, 49 gadi tur nodzīvoti un pavadīts darba mūžs.
Daudz ceļojām tuvākās un tolaik pieejamās zemēs. Man ir laimējies izvilkt to kārti, ka dzīvesbiedrs arī bija darba rūķis un aktīvs ceļotājs. Ne velti sakrāti daudzi fotouzņēmumi un diapozitīvi. Nav bijis viegli mūžīgajā kustībā, bet nav ko nožēlot, viss jau ir mūsos, paši veidojam un izjaucam kā smilšu pili. Kad dzīvesbiedrs aizgāja mūžībā, pārcēlos uz Zaļeniekiem – Aspazijas dzimteni –, jo šeit izsenis ir kultūras apgarota vieta: amatierteātris, deju kopa, dziedošs ansamblis, bibliotēka, baznīca un, protams, zaļais dārziņš – mana sanatorija. Kādreiz braukājām uz dienvidiem, bet tagad pašai sava paradīze. Ar Rīgu, kur ir mana ģimene, satiksme laba.
Joprojām daudz lasu, esmu lasītāju kluba dalībniece. Šeit, Zaļeniekos, mani uzrunāja skolotāja Štauere, kas tolaik darbojās Jelgavas Latviešu biedrībā un dzejnieku klubā “Pieskāriens”. Iesaistīties dzejnieku klubā uzaicināja Rasma Urtāne, spilgta personība, un tā nu man, paldies Dievam, nav lemts padoties nevarībai, ar prieku piedalos pasākumos un ceļojumos pa Latviju.
Mana dzīve ir bijusi visai interesanta, piesātināta. Satiktie cilvēki pilnveidojuši mani kā cilvēku. Mācos no dabas un spēju salasīt šīs zīmes. Pasaulē, arī Kanādā, kur ciemojos, cilvēki ir tieši tādi paši, ar savām vēlmēm, rūpēm un interesēm. Rakstu dienasgrāmatu (neregulāri) un neaizmirstu piemest kādu odziņu, ko amizantu par blata laikiem, satiktajiem ļaudīm un, protams, savas atziņas. Krāju arī pasaules cilvēku atziņas, jo interesanti salīdzināt savas domas.
Dzejnieku klubā “Pieskāriens” jūtos kā dvēseļu salidojumā. Atstāšu tuviniekiem kaut ko par sevi no dziļākajām dvēseles dzīlēm pasmeltu. Pagaidām vēl rakstu, jūtu sevi vairāk kā esejisti. Dzelteno presi nelasu, nav vērts iznīcināt mežus, ražot glancētos žurnālus, ložņājot svešās guļamistabās, intīmās telpās. Mums ir brīnišķīgi rakstnieki: Māra Svīre, Ingūna Bauere, Māra Zālīte, Dace Judina, Dace Priede un citi. Kā ļoti vērtīgu atzīstu žurnālistes Līgas Blauas monogrāfiju “Jānis Stradiņš – goda vīrs”. Lieliski uzrakstīts par lielisku, godīgu cilvēku, viņa dzimtu. Žēl, ka šie cilvēki aiziet. Sevišķi tās rindas paputināja 2019. gadā. Vēl jau ir Imants Lancmanis, Ojārs Spārītis, daudzi citi. Cerēsim, ka turpinājums būs, nenocērtot saknes jau radītajam. Skolās vajadzētu iekļaut Māras Svīres un Vladimira Kaijaka “Likteņa līdumniekus”. Kur vēl saprotamāk izskaidrot vēsturi! Nesen izlasīju Harari “21. lekcija 21. gadsimtā”, lasās smagnēji, bet, izvelkot esenci, top saprotams, kas esam, bijām un kurp virzāmies. Pasaulei pašreiz liels pārbaudījums, būsim vērīgi un saudzīgi.
Priecājos, ka mums nav vakuums, ir jaunā paaudze – dzejnieku kluba “Pieskāriens” vadītājs Jānis Zariņš, kas domā valstiski un aktīvi darbojas arī jaunatnes izglītošanā un audzināšanā. Arī es joprojām soļoju ar Imanta Ziedoņa karogu, tā iedvesmota, nesot kādu labu ideju.”
* * *
Vēl neaizeju, turos šajā vietā, laikā.
Te – zemes pleķītī, par Latviju ko sauc.
Nav gadsimts rimts, rit dzīve raibu raibā,
Ir reizēm visa kā par daudz.
Vēl šajā virpulī es iekšā,
Mūs laika upe tālāk nes.
Lai negaidām vairs princi baltā zirgā,
Vien nepazaudēt straumē savu “Es”…
* * *
Ja būtu es ziedošs ievu krūms,
Zem kura kā neprātā skūpstās,
Es ūdeņu atspulgā lūkotos,
Rūgtenām smaržām plūstot.
Putni zaros man dziedātu,
Es mīlniekiem kaisītu ziedus,
Smaržu burvības pārņemtiem,
Dotu tiem glāstus liegus.
Ja būtu es liepa ziedoša,
Kur nogurums nenomāc,
Mieru sirdīs iedvestu.
Saules pielietā kokā
Sanošas bites sasauktu,
No ziediem, lai medu vāc.
Zem zariem kāds noguris apsēstos
Gūt spēku, lai jaunu ko sākt.
Un tomēr vēlos būt pīlādzis
Ar salnās skartajām ogām,
Ar sārtajiem ķekaru čemuriem
Raudzītos debesu lokā.
Redzētu vēlu rudeņos gājputnus aizlidojam.
Vēlētos katru pasargāt,
Ļaunumam neļautu ienākt!
Visi dzimtenes koki
Pa reizei tiek nolauzti, liekti
Un tomēr no jauna sazaļo,
Jo tie ir mūžīgi, viedi.
