Sešgadīgais puika, neņemot vērā vecāku aizrādījumus, vairākas nedēļas par sava daudzstāvu mājas dzīvokļa dzīvnieciņiem bija izvēlējies vīngliemežu pāri, kuru turēja burkā.
Sešgadīgais puika, neņemot vērā vecāku aizrādījumus, vairākas nedēļas par sava daudzstāvu mājas dzīvokļa dzīvnieciņiem bija izvēlējies vīngliemežu pāri, kuru turēja burkā.
Protams, šis stāsts par mājdzīvniekiem gliemežiem likumsakarīgi beidzās ar viņu palaišanu atpakaļ brīvā dabā, tomēr nereti cilvēki ierasto kaķīšu un sunīšu vietā savās mītnēs izmitina arī citus dzīvniekus. Laikam taču tā ir kāda jaunās tūkstošgades iezīme, jo pierasta lieta tā vēl noteikti nav.
Vai arī jūs nejustos mazliet pārsteigti, ja no rīta, dodoties uzvārīt rīta kafiju, virtuvē ieraudzītu glīti saritinājušos čūsku? Turklāt ne jau pirmā stāva dzīvoklī un ne jau latviešiem tik pierasto zalkti…
Tā pavisam nesen notika Rīgā, kad kāds gudrinieks savā dzīvoklī bija iedomājies turēt šo eksotisko rāpuli, bet čūska savā prātā bija nolēmusi mazliet paciemoties arī pie kaimiņiem, galu galā – ja nu tur ir labāks uzkožamais.
Juris, studē tieslietas (tas pats, kas bērnībā mājās turēja gliemežus), tolaik arī bijis pārliecināts: «Man likās, ka noteikti vēlāk mājās būs čūska un tad būšu baigais «džeks»! Tagad, protams, nāk smiekli par šādu apgalvojumu. Un tiem, kas pieauguši joprojām vēlas pieradināt čūskas vai plēsīgus zvērus, manuprāt, tas ir mazvērtības komplekss, ko viņi cenšas slēpt aiz vareniem dzīvniekiem. Tāpat kā mēdz teikt, ka lieli un nikni suņi visbiežāk ir iekšēji bailīgiem un nepārliecinātiem saimniekiem. Interesanti, ka attīstītajās Eiropas valstīs pārsvarā tiekot turēti mazie suņuki, bet bijušajās padomju valstīs – lielie un niknie, tas pat esot pētīts. Galvenais secinājums ir, ka nesen neatkarību atguvušajās zemēs (arī pie mums), cilvēki nejūtas pārliecināti par savu drošību, par citu cilvēku godīgajiem nodomiem, par saviem īpašumiem.»
Bez lielajiem un varbūt arī bīstamajiem dzīvniekiem vēl pie eksotiskākiem mājdzīvnieku mīļotājiem pieder arī tie, kas ir cieši nolēmuši iemācīt runāt vārnas, kraukļus vai strazdus, kas neesot neiespējami, apbruņojojoties ar milzīgu pacietību. Šajā gadījumā acīmredzot tas izskaidrojams vienkārši ar vēlmi pēc kaut kā nepierastāka, ar ko palepoties draugiem un paziņām. Šajā pašā kategorijā noteikti iederas visi pērtiķīšu un papagaiļu saimnieki.
Par privātajām un lauku mājām savukārt dzirdēts, ka ģiemene pieradinājusi ezi vai kādu zalkti, taču tur tas šķiet dabiskāk, jo dzīvniekam tomēr ir iespēja izvēlēties, vai dzīvot brīvā dabā (ko viņi parasti arī dara) un atnākt tikai padzerties pienu vai pārnakšņot arī istabā.
Vēl joprojām tomēr populārākie mājdzīvnieki ir suņi un kaķi, bet tūliņ aiz viņiem seko kāmīši un žurciņas. Mazo žurciņu saimnieki parasti savu mājdzīvnieku izvēli pamato ar to, ka, turot tās būrī, ir mazāk nekārtību nekā, ja mājās ir kaķis vai suns. Turklāt žurciņas, kā zināms, nav jāved katru dienu ārā pastaigāties, gluži otrādi – tas pat nav ieteicams (to kaimiņu dēļ, kam vājāki nervi). Žurciņas arī neprasa tik lielu uzmanības devu, lai gan par to domas dalās.
Žurkas Žaņa īpašniece Ieva atzina, ka viņam uzmanība esot pat ļoti nepieciešama. Katru reizi, kad viņa pārnākot no darba, žurku puika kļūstot manāmi nemierīgs: ar ķepiņām ieķeroties būra režģos un gaidot, kad viņu paņems rokās.
Tā vien šķiet, ka pasaulei pamazām attīstoties, mainās arī mājdzīvnieku mode. Ļaudis kļūst steidzīgāki, tāpēc arī mājās turamo kustonīti grib izvēlēties tādu, kam nav jāvelta daudz uzmanības. Kas zina, varbūt tarakāni drīz būs deficīta mājdzīvnieki, jo kādu pārīti varētu turēt sērkociņu kastītē un nēsāt pat līdzi, neuztraucoties, ka viņiem nebūs ko ēst vai pietrūks saimnieka uzmanības.
—
«No visiem dzīvniekiem tikai cilvēks prot smieties, lai gan tieši viņam ir vismazāk iemesla to darīt.»
(E.Hemingvejs.)
