Skaistumkopšana ir viena no visvairāk cietušajām nozarēm “Covid-19” ierobežojumu laikā. Latvijā tie ir ap deviņiem tūkstošiem cilvēku, kuru personīgās un ģimenes dzīves piedzīvo nozīmīgas un nereti neatgriezeniskas pārmaiņas. Aizvien vairāk dzirdams par salonu aizvēršanu un inventāra pārdošanu. Arī masiere Evija Balode-Selecka ir pieņēmusi lēmumu aizvērt skaistumkopšanas salonu Jelgavā.
– Tātad lēmums ir pieņemts un pārmaiņas ir neizbēgamas.
Jā, skaistumkopšanas salonu “Body Code”, kas darbojās sešus gadus, veram ciet, tā vairs nebūs. Pārējām speciālistēm nav atļauts strādāt, taču par telpām ir jāmaksā un es vairs nevaru segt īres maksu nezināmu laiku. Man savā ziņā ir paveicies, jo esmu ārstniecības persona un drīkstu strādāt, tādēļ esmu izlēmusi par labu savam atsevišķam ārstniecības kabinetam. Man ir ļoti žēl, ka tā, bet šis ir laiks, kad viss mainās un mums ir jāspēj mainīties līdzi.
– Vai var teikt, ka “kovid” ierobežojumi aizvēra “Body Code”?
Es negribu vainot ne “kovid”, ne kādu citu. Bija laiki, kad bija lieli skaistumkopšanas saloni ar administratoru un telefonu, kas zvanīja, cilvēkiem, kas nāca no ielas, tagad tas viss ir beidzies. Skaistumkopšanas joma kā tāda pārveidosies, iespējams, būs mazi kabinetiņi un privātpraksītes. Lai gan man ļoti patika tas laiks, kad cilvēki šeit nāca un jutās labi. Tagad ir drūmi aiziet uz darbu apliet puķes, padzert tēju klusumā, atceroties, ka iepriekš te bija rosība un sarunas. Skaistumkopšana vispār ir tāda sievišķīga padarīšana, un ir jauki, ja ir labs kolektīvs, kas mums, protams, bija.
– Jo daudzām sievietēm skaistumkopšanas salons nav tikai vieta, kur masē muguru vai lako nagus, tas ir kas vairāk.
Liela daļa sieviešu skaistumkopšanu bija atradušas kā vietu, kur atpūsties. Tā nav tikai masāža, tā ir arī vide, ko radi. Ja pats labi jūties tur, kur esi, arī citi to jūt. Šeit nekad nav bijis tā, ka ātri izmasē vienu, tad uzreiz nāk nākamais pēc pieraksta. Te ir komunikācija, sarunas, tēja un atpūta. Kopā būšanas laikam man pietrūks visvairāk. Taču es cenšos nenožēlot, tas ir gabaliņš, kas vienmēr paliks sirdī.
Tagad atkal ir kaut kas jauns, un es pieļauju, ka tas nebūs sliktāks, vienkārši ir grūti atlaist veco un pieņemt jauno. Daudziem ir grūti, arī man šis lēmums nav viegls, bet es esmu pateicīga par to, kas man ir. Es daudz nepārdzīvoju, jo viss mainās, līdzīgi kā gadalaiki – ir pavasaris, vasara, ziema, laiks iet uz priekšu. Visiem būtu vieglāk, ja mēs katrs darītu to, ko varam, un neskatītos, ko kāds nedara vai dara nepareizi.
– Tomēr ne visiem cilvēkiem, kuri paliek bez darba un ienākumiem, ir viegli saglabāt pozitīvu skatu uz dzīvi.
Esmu novērojusi, ka tie, kas skaistumkopšanas jomā ir pa īstam ar sirdi un dvēseli, pārsvarā nemeklē vainīgos, bet gan risina situāciju un mēģina domāt – kā es varu izdzīvot? Vismaz man lielākā daļa tādu cilvēku ir apkārt. Ja viņi ir nonākuši līdz tam, ka paši ir kaut ko apguvuši un pelna ar to naudiņu, tad viņiem iekšā ir resurss, kas palīdz domāt, kā rīkoties tālāk, kā iziet no šīs situācijas. Ja tu strādā pats pie sevis, tev ir jābūt tam iekšā un tas ir jāatrod. Ja tā nebūtu, tu, visticamāk, sēdētu birojā ar papīriem un tev būtu kāds vadītājs, kurš par tevi parūpētos un teiktu, ko darīt.
Protams, pa šiem desmit gadiem, kopš strādāju skaistumkopšanā, daudz cilvēku ir satikti un dažādi stāsti dzirdēti. Ir cilvēki, kuri pārdzīvo, meklē vainīgos un piedzīvo aizvainoju, protams, viņiem ir grūti, lielas iekšējās bailes. Visgrūtāk ir tām sievietēm, kuras ir vienas ar bērniem, un skaistumkopšanas jomā tādu diemžēl ir daudz. Reālajā dzīvē, stāvot ar kājām uz zemes, ir skaidrs, ka ir jāēd, jāģērbjas, jākurina māja vai jāveic komunālie maksājumi. Ja maksās tos 500 eiro, tad vismaz cilvēkiem būs, ko ēst.
– Kāda ir tava attieksme pret valdības lēmumiem?
Es negribu spriest par to, ko kāds pieņem vai ne. Uzskatu, ka valdība ir mūsu rīcības atspulgs. Kamēr mēs paši nemainīsimies un nesapratīsim, cik daudz spējam un gribam cits citam dot, nekas nemainīsies. Viņi ir cilvēki no mūsu vidus, ar tieši tādu pašu dzīves uztveri, kāda ir mums. Es citreiz pavēroju, kā, piemēram, sabiedriskajā tualetē, kur ir papīra salvetes, cilvēks lieto svešu mantu. Reti kurš paņem vienu salveti, noslauka rokas un izmet papīrgrozā. Cilvēks paņem veselu čupu, slauka muti, zābakus, kāds ieliek somā, un tādu cilvēku ir ļoti daudz. Visu, kas nav mans, es drīkstu tērēt neierobežoti. Ko tad mēs gribam no valdības? Lielākā daļa no mums tērē svešu, nedomājot par to, cik daudz drīkstu paņemt sev, cik jāatstāj citiem. Cik daudz mēs paši domājam par otru, par savu kaimiņu, kolēģi? Lielākoties mums nerūp, kā ir citam, tad ko gribam no valdības, arī viņi vispirms rūpējas par sevi un savām ģimenēm.
– Ko tu darīsi tālāk, kad salons būs aizvērts?
Turpināšu strādāt. Esmu ārstniecības persona un drīkstu strādāt ārstniecības iestādē. Man ļoti palaimējās, jo jaunajās telpās jau ir reģistrēta ārstniecības iestāde, iepriekš tur bija zobārstniecība. Man ir tikai jāpārreģistrē sava darbība, jāpārkrāso sienas un jāved mēbeles. Es iešu uz savu kabinetu un masēšu tālāk, darīšu, ko varēšu, un, kad vairs nevarēšu, tad darīšu kaut ko citu.
Lai kas arī notiktu, es vienmēr mēģinu to risināt, jo saprotu, ka šajā pasaulē viss ir atkarīgs tikai no manis, ne no kā cita. Un, ja kaut kas mani neapmierina, tad es pati to kaut kādā mērā esmu sabojājusi. Protams, ārpasaule un vide mūs ietekmē, bet, ja cilvēks ir atbildīgs par to, ko dara, ja veic savu darbu ar sirdi un dvēseli, tas vienmēr kādam būs vajadzīgs un vienmēr būs, ko ēst, mugurā vilkt un kur dzīvot. – Kā esi nonākusi līdz šādai dzīves filozofijai?
Man liekas, ja tu savā dzīvē esi kritis vairākas reizes kaut kādās bedrēs, tu saproti, ka tas glābšanas salmiņš esi tu pats. Tu vari gaidīt, ka kāds tevi atbalstīs, bet, esot bedrē pa īstam, saproti, ka ir vai nu augšā, vai lejā un ārā ir jātiek pašam. Kad tādām vairākām bedrēm izej cauri, sāc meklēt atbildes uz jautājumiem par dzīvi. Kas tu esi, kur tu ej, ko vari dot citiem? Kāpēc atrodies tieši šādā situācijā un ko vari no tās mācīties?
Es domāju, ka esam nākuši šajā pasaulē, lai būtu laimīgi tādi, kādi esam, un lai apkārtējie, esot kopā ar mums, justos labi. Šīs lietas var saprast tika tad, kad esi izkāpis no tām bedrēm ārā pats saviem spēkiem. Diemžēl lielākais vairums cilvēku ir dzīves posmā, kas neļauj redzēt, ka pats veido savu dzīvi, viņi meklē citus, kas padarīs viņus laimīgus, pilnvērtīgus, uzņemsies atbildību par to, kas notiek pašu dzīvē.
– Kā pirms gadiem sākās tavs ceļš skaistumkopšanas pasaulē un kā izlēmi kļūt par ārstniecības personu, kas šī brīža situācijā ļauj saglabāt darbu?
Pirms desmit piecpadsmit gadiem es sāku interesēties par ajūrvēdu, apguvu čampi, tad Taizemes pēdu masāžu. Tad mācību centrā “Elisanda” izmācījos par masieri, četrus gadus nostrādāju “Fitland”, līdz atradām šīs telpas. Jau tajā laikā es sapratu, ka kļūt par ārstniecības personu un atvērt savu ārstniecības kabinetu ir gan finansiāli izdevīgāk, gan arī cilvēkos tas rada lielāku uzticību. Tādēļ mācījos vēl divus gadus medicīnas koledžā, lai iegūtu pirmā līmeņa medicīnisko izglītību. Tas bija pareizs lēmums, jo ļāva man kļūt pārliecinātākai par to, ko daru, deva zināšanas, kā funkcionē ķermenis. Es guvu vairāk atbilžu, bet, mācoties medicīnu, arī sapratu, cik daudz tomēr cilvēks joprojām ir neizzināts un neizprasts. Pārliecinājos arī par to, cik precīzi psihosomatika strādā uz atsevišķiem muskuļiem, iekšējiem orgāniem un cilvēku psihoemocionālo stāvokli.
– Skaistumkopšana joprojām ir tava joma, un tā tas arī paliks?
Ar darbu skaistumkopšanā ir tā – vai nu tu mīli cilvēkus, vai nemīli. Man patīk mans darbs, tas joprojām liekas interesants. Strādājot par masieri, laimīgākā sajūta ir tad, kad redzu, ka cilvēks pieceļas atpūties un priecīgs, dzer tēju un smaida. Tas ir lielākais gandarījums. Jau no bērnības man ļoti patīk pieskarties cilvēkiem, paglāstīt, pabužināt matus, būt tuvu un redzēt, ka cilvēkam patīk, ka es viņam pieskaros. Esmu savā vietā un strādāšu, kamēr jutīšu, ka varu dot kādam labumu. Kad vairs nevarēšu, stādīšu kartupeļus vai audzēšu vistas.
