Kamēr muzejs jau ilgāku laiku tiek remontēts, vienīgā vieta, kur Jelgavā var skatīt nopietnas mākslas izstādes, ir pilsētas Mākslas skola.
Kamēr muzejs jau ilgāku laiku tiek remontēts, vienīgā vieta, kur Jelgavā var skatīt nopietnas mākslas izstādes, ir pilsētas Mākslas skola. Kopš 16. marta tur aplūkojamas rīdzinieces Māras Vaičunas gleznas.
Kārtējo reizi Indulis Landaus, kas uzņēmies rūpes par izstādēm skolā, uz Jelgavu atvedis tādas mākslinieces darbus, kuras gleznas pie mums nekad nav redzētas un kura reti dodas ar savu darbu skatēm publikas priekšā. Gada nogalē viena iespēja tomēr bija – galvaspilsētas galerijā “Daugava”. Vislabprātāk viņa dara savu darāmo, necenšoties par to skaļi runāt. Tomēr mākslinieces kautrīgums ir nevietā. Droši varu teikt, ka pašlaik M.Vaičuna ir viena no visizsmalcinātākajām gleznotājām, kuras māksla vienmēr bijusi moderna un savrupināta. Visu mūžu viņa turējusies nostāk no latviešu mākslas pamatstraumes. Tas palīdzējis saglabāt neatkarību.
Rīgā ar vairākām izstādēm sākušās Francijas dienas. Varam apgalvot, ka tās atnākušas arī līdz Jelgavai: M.Vaičuna ir viena no māksliniecēm, kuras glezniecībā skaidri samanāma franču 20. gadsimta pirmās puses mākslas, precīzāk, tā gleznieciskā kubisma, atzara ietekme, kuru pārstāv Huans Grī un Žoržs Braks.
Tas nebūt nenozīmē, ka māksliniece akli seko svešas kultūras iemītai takai. Viņa ir pārāk spēcīga personība, viņai piemīt tikpat izteikts pašlepnums, lai atdarinātu. Franču māksla M.Vaičunai ir ideāls, pēc kura tiekties. Bet viņa ir latviete, kura gleznās atklāj savu stāstu par pasauli.
Tiesa gan, sacītais nav jāsaprot burtiski. Stāstu, sižetu M.Vaičunas darbos tikpat kā neatrast. Māksliniece visvairāk glezno kluso dabu. Taču arī lietas, kas tajā sazīmējas, zaudējušas apjomu, materialitāti, telpiskumu. Krāsa, toņu saskaņa viņai ir vērtības pašas par sevi. Tās sadzīvo radošā mierā, labvēlīgā harmonijā. Brūnajiem vai pelēkajiem toņiem netiek meklēti kontrasti – tie izjauktu kāroto mieru, klusumu, dvēseles apskaidrību.
Tikpat liela nozīme M.Vaičunas gleznā ir faktūrai. Viņa šad tad – to varam ieraudzīt arī Jelgavas izstādē – apglezno koku plāksnes ar izteiksmīgiem gadskārtu rakstiem, kuras, atsevišķus laukumus dažbrīd atstājot neskartus, meistarīgi iekļauj kopējā kompozīcijā. Faktūru un krāstoņu vērtību māksliniece zina – pēc izglītības viņa ir keramiķe un izjūt materiāla virsmas apdares burvīgumu.
Gribas apgalvot, ka tik lieliska mākslas izstāde ļoti, ļoti sen Jelgavā nav redzēta, bet tā noteikti domāta glezniecības gardēžiem, kas prot novērtēt profesionālo amata noslēpumu izcilu pārvaldīšanu.
