Pirms publikācijas par Latvijas Darba devēju konfederācijas ierosinājumu uz pusi samazināt bezdarbnieka pabalsta izmaksas ilgumu, «Ziņas» LDDK uzdeva vairākus jautājumus.
Pirms publikācijas par Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) ierosinājumu uz pusi samazināt bezdarbnieka pabalsta izmaksas ilgumu, “Ziņas” LDDK uzdeva vairākus jautājumus.
Aicinājām LDDK novērtēt faktu, ka strādājošie bezdarbnieku uzskaitē stājas darba devēja mudināti. Proti, Zemgales Reģionālā valsts darba inspekcija kādā ražošanas uzņēmumā Jelgavā konstatēja, ka daļa cilvēku atbrīvoti no darba, stājušies bezdarbnieku uzskaitē un turpina strādāt šajā pašā uzņēmumā. Rīcība nebija iespējama bez darba devēja mudinājuma. Šāda soļa motivācija varētu būt iespēja palielināt strādājošo ienākumus. Darba devējs vai nu nespēj vai nevēlas maksāt lielāku algu, kas savukārt var izraisīt cilvēku aizplūšanu uz citiem uzņēmumiem, kuri nodrošina labāku iztikšanu.
LDDK ģenerāldirektore Elīna Egle par šādu darba devēja rīcību pauž vienīgi, ka organizācija apvieno 35 Latvijas tautsaimniecībā ievērojamas darba devēju organizācijas – nozaru, reģionālās un profesionālās asociācijas un federācijas, kā arī uzņēmumus, kuri kopīgi strādā, lai uzlabotu darba vidi, izskaustu negodprātīgu rīcību, veicinātu godīgu konkurenci un uzlabotu normatīvo aktu regulējumu, kas būtu pieņemams abām pusēm – gan darba devējiem, gan strādājošajiem.
Nepārstāv mežonīgā kapitālisma tradīcijas
Nodarbinātības valsts aģentūras Jelgavas filiāle šovasar sākusi regulāri apmeklēt darba devējus. Tikšanās reizēs pārstāvji pārliecinājušies, ka arī mūsdienās ir darbavietas, kur cilvēki uz vakancēm stāv rindā un kur ir minimāla kadru mainība. Tas raksturīgs uzņēmumos, kur nodrošina augstu samaksu un normālu atmosfēru. Tātad daudz atkarīgs no darba devēja. Gribējām zināt, vai LDDK kā ietekmīga organizācija nodarbojas arī ar savu biedru iekšējiem jautājumiem un objektīvi vērtē darba devējus un to attieksmi pret strādājošajiem? Jautājām arī par aplokšņu algām un to, vai LDDK nevēlas izrādīt labas gribas žestu un veicināt izmaiņas likumdošanā, lai padarītu efektīvāku šo algu novēršanu, tādējādi darba devēju vidū veicinot godīgu konkurenci.
Saņemtās atbildes ir visai vispārīgas un formālas, lai neteiktu vairāk. “Stabilas un saskanīgas attiecības starp darba devēju un strādājošo nodrošina uzņēmuma efektīvu darbību un kāpina produktivitāti. Neliela kadru mainība, lojalitāte un atbildība citam pret citu ir uzņēmuma stabilitātes pamats. LDDK ir lielākā darba devēju intereses pārstāvošā organizācija uzņēmējdarbības vides uzlabošanas, izglītības, nodarbinātības, sociālās drošības, veselības aprūpes, darba tiesību un aizsardzības jomās. LDDK biedri nodarbina vairāk nekā 30 procentu Latvijas darbaspēka. LDDK nevar pārstāvēt tos, kuri neiesaistās organizācijas darbā, bet turpina mežonīgā kapitālisma tradīcijas,” teikts atbildē. Jāpiebilst, ka uzņēmums, kur konstatēts interesantais bezdarbnieku fakts, ir reģionālās asociācijas biedrs, kas savukārt iekļaujas LDDK.
Par nelegālo nodarbinātību un aplokšņu algām E.Egle norāda, ka tā nav viena darba devēja vai strādājošā problēma, šādus nosacījumus pieņem abas puses. LDDK nelegālās nodarbinātības apkarošanas plānā iesaistījusies darba tiesību un aizsardzības tiesiskā regulējuma uzlabošanā, kas kalpo par pamatu darba tiesisko attiecību veidošanai.
Ļoti daudz paveicams, lai būtu tik bagāti kā citi
Par bezdarbnieka pabalsta izmaksas termiņa samazinājumu jautājām, kā ierosinājums izskatās uz vecās Eiropas fona un kā tas iet kopā ar Eiropas sociālo garantiju un labklājības centieniem. E.Egle atgādina, ka pie mums pērn bezdarbnieka pabalstu saņemšanas vidējais ilgums bija 4,5 mēneši, kas ir divas reizes mazāks nekā likumā “Par apdrošināšanu bezdarba gadījumā” noteiktais pabalsta maksimālais saņemšanas periods – deviņi mēneši. Tam ir tendence pakāpeniski samazināties. Tas apliecina, ka pašreizējā bezdarba pabalsta sistēma veicina iedzīvotāju ātrāku atgriešanos darba tirgū. No 27 ES un Eiropas ekonomiskās zonas (EEZ) valstīm gandrīz visās, izņemot Beļģiju, noteikts bezdarbnieka pabalsta saņemšanas ilguma ierobežojums. Pārsvarā ES un EEZ valstīs tam patlaban ir nediferencēts izmaksas periods (visiem bezdarbniekiem vienots): Spānijā, Nīderlandē, Slovākijā – seši mēneši, Kiprā un Maltā – 5,2, Ungārijā – deviņi, Somijā – 46,7, Zviedrijā – 10 – 20, Lielbritānijā – seši, Norvēģijā – 3,5 vai 12 mēneši. Pārējās valstīs bezdarbnieka pabalsta izmaksas ilgums tiek diferencēts. Čehijā, Itālijā, Luksemburgā, Lihtenšteinā un Portugālē tas atkarīgs no personas vecuma (jo tā vecāka, jo garāks pabalsta saņemšanas periods). Igaunijā, Grieķijā un Lietuvā pabalsta izmaksas atkarīgas no personas darba (apdrošināšanas) stāža. Vācijā, Francijā, Īrijā, Slovēnijā, Austrijā bezdarbnieka pabalsta saņemšanas ilgums ir proporcionāls cilvēka darba stāžam un vecumam.
Pēc LDDK domām, pie mums šo laiku var samazināt līdz vidējam 4,5 mēnešu termiņam, kādā cilvēki atgriežas darba tirgū. Iespējams, nepieciešams ilgāks laiks – seši mēneši, lai nodrošinātu pārkvalifikācijas iespējas vecāka gadagājuma iedzīvotājiem. LDDK priekšlikumu mērķis ir izskaust negodprātīgu rīcību, jo ir cilvēki, kas sistemātiski izmanto sociālās drošības un aizsardzība sistēmu mērķiem, kuri neatbilst tās pamatuzdevumam. “Uzskatām, ka kopīgi ļoti daudz paveicams, lai Latvija būtu tik bagāta kā citas ES valstis un mēs varētu tērēt tik daudz līdzekļu sociālajai apdrošināšanai un pabalstiem.”
