Laukos dzīvojot, pie braukšanas uz darbu un mācībām pilsētā Irbes un Pooti ir pieraduši
Urbanizācijas iztukšotajos laukos daudzviet redz pamestas mājas, dārzus, kuros neviens nesalasa ābolus. Taču Glūdas pagasta Egloņos, kur dzīvo Pootu ģimene ar vecmāmiņu Inesi Irbi, vakaros visi logi ir gaiši. Kaut arī neviens no septiņiem mājas pastāvīgajiem iemītniekiem nestrādā lauksaimniecībā, ģimenē valda uzskats, ka Egloņi ir viņu labākā dzīvesvieta. Šajās mājās labprāt ciemojas arī radi un draugi.
Lai būtu, kur bērniem pulcēties
Vecmāmiņa Inese Irbe dzimusi Alūksnes pusē, un, kā pati smejas: «Ja vajag, parunāsim malēniski.» Viņas bērnība aizritēja kara laikā, kad divas reizes gar mājām gāja armijas kolonnas. Atgriežoties no bēgļu gaitām, ģimene mājas atrada nodedzinātas. Pēc Alūksnes vidusskolas beigšanas Inese nolēma studēt par latviešu un vācu valodas skolotāju. Saņemot augstskolas diplomu, tika norīkota strādāt Zemgalē. Bauskā Strādnieku vakarskolā jaunā skolotāja satika savu dzīvesdraugu Arnoldu. No 1963. līdz 1975. gadam Inese mācīja bērnus Glūdas pamatskolā, bet Arnolds turpat līdzās kolhozā «Zemgale» sāka strādāt par mehanizatoru un metinātāju, šajā arodā iemantodams labu slavu. 1968. gadā abi no kolhoza nopirka palielas jaunsaimnieka mājas «Egloņi», lai, kā Arnolds teicis, «būtu, kur bērniem pulcēties». Vecā saimnieka nodoms ir piepildījies. Egloņos mitinās vecākās meitas Andras un znota Raivo četru bērnu ģimene. Kā otrās mājās tur jūtas arī dēla Jāņa un vedeklas Zandas ģimene, kas dzīvo piecus kilometrus attālajā Bramberģes ciemā, kā arī jaunākās meitas Māras un znota Arkādija ģimene, kas dzīvo Jelgavā. Ik gadu Egloņos līgo, tiek rīkotas radu un draugu sporta spēles. Visi ar labu piemin veco saimnieku Arnoldu Irbi, kurš jau 13 gadu atdusas Kažmeru kapos.
Piecas minūtes līdz stacijai
«Iegādājoties māju, Arnolds ņēma vērā, ka tā atrodas tikai piecu minūšu gājienā no Liepājas un Mažeiķu dzelzceļa līnijas Dorupes pieturas,» stāsta Inese. Rīta un vakara vilcieni, kas savulaik no Rīgas caur Jelgavu gāja uz Dobeli, Mažeiķiem un atpakaļ, bija nozīmīgs ceļš uz mācībām Jelgavā vai Rīgā visiem trim viņu bērniem – Jānim, Andrai un Mārai. Sākums viņu izglītībai gan bija tuvējā Glūdas pamatskolā. Pasažieru satiksmes pārtraukšanu blakus esošajā dzelzceļa līnijā vietējie cilvēki uztver kā zaudējumu.
Visilgākos pedagoga darba gadus – līdz pat aiziešanai pensijā 1996. gadā – Inese Irbe nostrādāja Jelgavas rajona Neklātienes vidusskolā, turklāt 14 gadu to vadīja. Tajā laikā darbs bija attālu no mājām. «Neklātniekiem konsultāciju punktā Šķibes pamatskolā pasniedzu stundas. Pēc tam deviņos vakarā Auces pagriezienā izkāpu no autobusa un gāju kājām četrus kilometrus līdz Egloņiem. Laikā, kad vīrs, mācoties Priekuļu Lauksaimniecības tehnikumā, kārtoja sesiju un bērni bija mazi, pašai bija jāpagūst vēl govi izslaukt,» stāsta Inese. Viņa atzīst, ka braukāšana no lauku mājām uz darbu bija smaga, taču pie tā pierod.
Ineses mazmeita Gerda Poota piebilst, ka lauku bērniem atšķirībā no pilsētas vienaudžiem jāstrādā vairāk. Tomēr viņa negribētu atgriezties pilsētas daudzdzīvokļu mājā ar bieži vien piegānīto kāpņu telpu. Gerdas mamma Andra atzīst, ka ģimenei bijis tāds laiks, kad, alkstot vairāk būt patstāvīgi, pārcēlušies uz Jelgavu. Taču pēc vectēva aiziešanas mūžībā Pooti atgriezās Egloņos, lai tur vecāmamma nepaliek viena.
Izpalīdz «draudzene» automašīna
«Manas divas labās draudzenes ir veļasmašīna un automašīna,» smejas Andra. Ik darbdienas rītu ar auto viņa ved meitu Gerdu uz mācībām Spīdolas ģimnāzijā. Dēls Alvils brauc uz studijām LLU Tehniskajā fakultātē, bet pastarītis Jānis jānogādā bērnudārzā «Zemenīte». Pati Andra strādā par skolotāju 3. sākumskolā. Savukārt viņas vīrs Raivo rītos dodas uz darbu Valsts tehniskās uzraudzības aģentūrā. Ģimenei ir neliels apkures iekārtu bizness, tāpēc Egloņi reģistrēti arī kā firmas adrese. Mājas silda moderns apkures katls, kas darbojas gan ar malku, gan šķeldu, kūdru, graudu atsijām un citām vietējām izejvielām. Agrāk kopējos rīta un vakara braucienos no laukiem uz pilsētu un atpakaļ piedalījās arī vecākais dēls Krists Poots, kurš studē vēsturi un medijus. Taču pašlaik puisis ir paņēmis akadēmisko atvaļinājumu un pēc nedēļas dosies uz Zviedriju, kur strādās siernīcā.
Līdzīgi ik rītu no savas mājas laukos Bramberģes ciematā uz Jelgavu un Rīgu brauc Ineses un Arnolda dēls Jānis Irbe, kurš darbojas alternatīvās enerģijas un mazo spēkstaciju projektu attīstīšanā. Jelgavā strādā arī viņa sieva Zanda, bet Jelgavā Spīdolas ģimnāzijā mācās dēls Miks. Meita Marta, kas studē par grāmatvedi LLU Ekonomikas fakultātē, mājās pārrodas galvenokārt nedēļas nogalēs. Sabiedriski aktīvajai meitenei, kas ne tikai teicami mācās, bet arī dzied korī un darbojās Sarkanajā Krustā, katru dienu izbraukāt līdz savai Bramberģei tomēr ir par tālu.
Egloņu jaunais saimnieks Raivo Poots domā, ka, attīstot lauku infrastruktūru, būtu jāizvērš plašs veloceliņu tīkls. Gan no Egloņiem, gan Bramberģes, vasarā ar divriteni braucot, līdz Jelgavai būtu tikai stundas ceļš. Taču pa Dobeles šoseju, kāda tā tagad ir, ar velosipēdu pārvietoties nav droši.
Starp jaunajiem gadus nejūt
«Neliekas, ka man ir 77 gadi, jo apkārt daudz jaunu cilvēku,» stāsta vecmāmiņa Inese. Ģimenes tradīcijās pieņemts Egloņos pulcēties Līgovakarā, tiek rīkoti draugu un radu ģimeņu saieti. Taču bieži vien satikšanās notiekot, iepriekš nenorunājot, arī darbdienu vakaros. Andra atzīst, ka ir svarīgi zināt, kā kuram iet, jāaprunājas par vietējo un plašo politiku, par hokeju, lakrosu un mūziku arī. «Mēs varam arī pastrīdēties, kaut ko pārprast, padusmoties viens uz otru, taču tas pāriet,» piebilst Andra.
Domājot par Egloņu gaisotnes pievilcību, Raivo cildina sievasmāti: «Inese ļoti labi māk klausīties. Nereti mums sirds pilna visādiem kreņķiem un uztraukumiem. Un viņai var tos uzticēt.» No studenta gadiem Raivo atceras, ka ar Andras mammu viegli kopīgu sarunu varējuši atrast arī viņa kursabiedri Lauksaimniecības akadēmijā. Tie braukuši pie Ineses mācīties vācu valodu. Taču nākamā znota paša pirmā ierašanās Egloņos saistās ar pārpratumu mālainās zemes dēļ. Proti, Andras tēvs parasti meitas pielūdzējus lūkojis pārbaudīt lauku darbos. Tad nu Arnolds ar Raivo gājuši pļaut govij lēcas. Sagrābjot lopbarību kaudzē, Raivo kā jau vidzemnieks lūkojis ietriekt grābekļa kātu zemē, taču saulē izkaltušās glūdas klons jau nav Smiltenes apkārtnes smilts, un grābekļa kāts pārlūzis.
Putni lido kā agrāk
Egloņos izaugušais Jānis Irbe stāsta, ka reiz, govi vedot pie buļļa, attālākajos kaimiņos dzirdējis skaidrojumu, ka plašie lauki pie Glūdas un Zaļenieku pagasta robežas, kas atrodas tikko manāmā ielejā, pirms gadu tūkstošiem bijis liels ezers. Tādēļ vēl aizvien gājputniem tā esot «ieprogrammēta» kā piemērota atpūtas vieta, joprojām putni tur laižoties lejā lieliem bariem.
«Pilsētā mums trūka plašuma. Kaut kāds ārprāts, ja tu neredzi, kur saule lec!» iesaucas Andra. Viņa novērojusi, ka zilais, lipīgais māls – glūda – cilvēkus pievelk. ◆
