Marts Latvijas vēsturē ir cīņu un ciešanu mēnesis saistībā ar padomju varas izraisītajiem notikumiem no 1919. līdz pat 1949. gadam.
Marts Latvijas vēsturē ir cīņu un ciešanu mēnesis saistībā ar padomju varas izraisītajiem notikumiem no 1919. līdz pat 1949. gadam. 1919. gada martā sākās mūsu Atbrīvošanas cīņu pirmais posms, kad latviešu karavīri kopā ar vāciešiem vācu ģenerāļa Golca vadībā sāka kaujas pret sarkano armiju, kas bija okupējusi gandrīz visu valsts teritoriju.
Mūsu vēsturnieki neatkarības gados maz uzmanības pievērsa 1919. gada notikumiem Latvijā un Jelgavā, jo Latvijas armijas daļas nepiedalījās pirmo okupēto pilsētu, kā arī Jelgavas atbrīvošanā no boļševikiem. Zīmīgi, ka tolaik lielākais vairums latviešu, tajā skaitā varonīgie strēlnieki, ticēja melīgajai lielinieku propagandai un to lozungiem. Tikai, vairāk iepazīstoties ar skaudro patiesību, nežēlību, rekvizīcijām, nesaimnieciskumu un badu, kardināli izmainījās padomju varas jūgā nonākušo un līdz ar to visas tautas uzskati. Par pirmo padomju okupācijas laiku un sarkano teroru runāja un rakstīja maz, nemācīja skolās vēstures stundās, līdz ar to nebrīdinot par briesmām un necilvēcību, ko nes komunisms. Par to mana paaudze varēja pārliecināties tikai tā saucamajā baigajā gadā – no 1940. gada okupācijas līdz vācu armijas iebrukumam.
Kalpakieši bija mazākumā
1918. gada 11. novembrī Kompjenā noslēgtais sabiedroto un Vācijas Pamiera līgums noteica, ka Vācijas 8. armijai Austrumu frontē jāpaliek ierakumos, lai nosargātu Eiropu no komunisma briesmām. Bet vācu karavīri, kas bija noguruši četru gadu cīņu gaitās, pakļāvās lielinieku aģitācijai, vairs neklausīja savu virsnieku pavēlēm un devās mājup.
17. decembrī Valkā Pēteris Stučka pasludināja Latviju par padomju republiku, to 22. decembrī atzina arī Padomju Krievijas valdība. Apmēram 20 000 vīru sarkanās armijas karaspēks, kura rindās bija ap 12 000 latviešu strēlnieku, toreizējā sarkanās armijas komandiera pulkveža Vācieša vadībā iebruka valstī ar uzdevumu izveidot padomju Latviju. Nacionālie vēsturnieki to nosauc par pirmo padomju okupācijas periodu un sarkanā terora vilni, kas izraisīja Latvijā pilsoņu karu.
Pagaidu valdība Rīgā steigā organizēja savas karaspēka vienības. Līdz 1918. gada decembra beigām latvieši bija izveidojuši astoņas rotas apmēram 1400 vīru sastāvā, bet Baltijas valstīs dzīvojošie vācieši Baltijas hercogistes aizsardzībai landesvēru ar 3000 brīvprātīgajiem, kas piedalījās kopējās aizstāvēšanās un vēlāk Latvijas atbrīvošanas kaujās no lieliniekiem. Vācu landesvērs pirmais nesekmīgās kaujās pie Inčukalna centās apturēt ienaidnieka virzīšanos Rīgas virzienā. Pagaidu valdība pārcēlās uz Liepāju. 3. janvārī Rīgu atstāja tai uzticīgais karaspēks – ap 300 latviešu karavīru pulkveža O.Kalpaka vadībā, jo pārējās rotas tika dezinformētas un atteicās pievienoties pārgājienā uz Jelgavu. Rīgu atstāja arī ap 6000 bēgļu. Situācija Latvijā bija bezcerīga un bezgala sarežģīta. Lielākā daļa iedzīvotāju, lielinieku aģitatoru sakūdīti, gaidīja latviešu strēlnieku atnākšanu un solītos labumus – mieru, brīvību, zemi, darbu un maizi –, bet piedzīvoja rūgtu vilšanos.
Rīgā terors un bads
No 1919. gada 3. janvāra līdz 22. maijam Rīgā darbu sāka padomju valdība, kas sastāvēja no latviešiem. 13. janvārī partijas kongresā tika pieņemta rezolūciju, kas pasludināja atklātu teroru: “Jaundibinātajām tiesām nav jātiesā pēc taisnības likumiem, bet jāizrēķinās ar proletariāta ienaidniekiem. Mūsu pretiniekiem jāatņem visas tiesības, un tie izslēdzami no sabiedriskās dzīves.” Pirmos nāves sodus Rīgā izpildīja jau 23. janvārī. Bagātos rīdziniekus un pārējos “padomju varas ienaidniekus” nometināja Zaķusalā aiz dzeloņdrātīm. Koncentrācijas nometnes ierīkoja Gulbenē, Pļaviņās un citās vietās. Represijas un terors īpaši palielinājās padomju varas pēdējos mēnešos, kad nepareizas ekonomikas dēļ jaunajā padomju paradīzē sākās bads.
Rīgā, kur pārtikas apgāde bija stipri diferencēta un nepietiekama, bada nāvē nomira 8590 upuru. Tomēr 1919. gada 22. maijā Jēkabs Peterss pārmeta latviešu komunistiem, ka tie bijuši pārāk mīkstsirdīgi pret buržujiem un padomju varas ienaidniekiem, ka par maz nošāvuši.
Sprādziens Aveņu ciemā
Jelgavā 1918. gada 10. decembrī pilsētas aizstāvēšanai vietējie vācieši izveidoja barona Rādena landesvēra rotu. Tās 135 vīri un sapieru vienība bija pēdējie, kas 8. janvārī (dienu pēc Kalpaka bataljona) atstāja ienaidniekam Jelgavu, uzspridzinot tiltu pār Lielupi un lielo 8. armijas munīcijas noliktavu.
Jelgavas dzirnavās pēc 1918. gada 18. novembra slepus darbojās Jelgavas un Kurzemes kara revolucionārā komiteja, kas iedzīvotājus aģitēja par padomju varas izveidi Latvijā, vāca ieročus un gatavojās cīņai un sarkanās armijas sagaidīšanai aktīvo boļševiku E.Vīksniņa, brāļu Pečoru, K.Saulīša, A.Lindes, J.Rāceņa, F.Markusa, Ž.Kriņģeļa, R.Autrupa, J.Grasmaņa, L.Eihmaņa un citu vadībā.
29. decembrī Jelgavas Latviešu biedrības namā ar saucieniem: “Nost Pagaidu valdību!” tika pieņemta rezolūcija par padomju varas izveidi, un tas izraisīja sadursmes ar landesvēra rotas karavīriem. 8. janvārī atklāti sāka darboties LSD Jelgavas pilsētas komiteja, kas nodibināja pilsētas Izpildu komiteju ar K.Saulīti un miliciju ar E.Šteinhardu vadībā. Pie Teteles muižas Jelgava boļševiku delegācija sagaidīja latviešu strēlnieku vienības, kas pilsētā ienāca 9. janvārī. Pirmajās dienās meklēja vāciešu atstātos ieročus un nesprāgušo munīciju Aveņu ciemā, organizēja vienības dzīvokļu kratīšanai, meklēja ziņotājus par padomju varas ienaidniekiem, izveidoja telpas ieslodzīto izvietošanai. Vīriešu cietumu iekārtoja tagadējās Jelgavas Speciālās skolas telpās, bet sieviešu – lielajā namā Akadēmijas ielā, kas tagad atrodas pretim Lauksaimniecības universitātes kopmītnei pirms tiesas nama.
18. martā, kad Jelgavai tuvojās vācu landesvēra vienības, komunisti steigā nošāva 140 cilvēku. Viņu piemiņu sargā lielais baltais krusts Lāčplēša parkā netālu no Zemgales prospekta ietves. Ap 300 Jelgavas cietumā ieslodzīto vīriešu un 150 sieviešu sāka savu nāves maršu aukstumā un salā kājām no Jelgavas uz Rīgu. No viņiem tikai 284 aizgāja līdz galvaspilsētai.
Tur 122 upurus nosūtīja uz koncentrācijas nometnēm, 112 atbrīvoja, bet pārējiem 50 piesprieda parasto padomju mocekļu sodu – nošaušanu.
Divos mēnešos no Jelgavas līdz Rīgai
Vācu Dzelzs divīzija, landesvērs un latviešu karavīri Jelgavu atbrīvoja 22. martā, bet Rīgu tikai 22. maijā. Kad padomju valdības vadītājs P.Stučka steigā pameta galvaspilsētu, viņš nebrīdināja padotos, ka nākamajā dienā pilsētā ienāks landesvēra karavīri. No rīta, nezinot par pārmaiņām, padomju iestāžu darbinieki ar dienesta dokumentiem kabatās, kā parasti, devās uz darbu, bet tos uz ielām pārbaudīja Rīgas atbrīvotāji, vācu landesvēristi, kas, iepazinušies ar komunistu zvērībām, ar tiem nežēlīgi izrēķinājās. Latviešu karavīri atbrīvotajā Rīgā ienāca nākamajā dienā.
Neatkarīgās Latvijas prese min 7000 1919. gada padomju varas noslepkavoto, tajā skaitā daudz mācītāju. Komunistu varas pieci mēneši iegājuši vēsturē kā viens no drūmākajiem un traģiskākajiem periodiem, kas tomēr nespēja pilnībā izravēt tautas apmātību ar komunisma idejām.
