Dobeles Pilsētas svētki pagāja, godinot Augustu Bīlenšteinu (1826 – 1907) – vācu izcelsmes Dobeles un Jaunauces mācītāju, valodnieku, arheologu, etnogrāfu un ģeogrāfu.
Dobeles Pilsētas svētki pagāja, godinot Augustu Bīlenšteinu (1826 – 1907) – vācu izcelsmes Dobeles un Jaunauces mācītāju, valodnieku, arheologu, etnogrāfu un ģeogrāfu. Viņa gramatika mūsu valodai kalpoja līdz pat akadēmiski izglītoto valodnieku Kārļa Mīlenbaha un Jāņa Endzelīna laikam, bet Bīlenšteina monumentālais darbs vēsturiskajā ģeogrāfijā par latviešu tautības un valodas izplatību tika izmantots, kad pēc etniskā principa nosprauda Latvijas valsts robežas. Izcilajam novadniekam īpaša ir Jelgava, kur viņš gan dzimis, gan arī aizgājis mūžībā.
19. gadsimtā pēc dzimtbūšanas atcelšanas latvieši arvien vairāk gribēja paši lemt savu likteni. Tomēr tautā tiešie priekšnieki un vadītāji aizvien vēl bija vācieši. Domājošākie, humānākie redzēja, ka viņiem nopietni jārūpējas apmierināt latviešu prasījumus pēc izglītības, cītīgi jāgādā par izglītības līdzekļiem, jāizkopj valoda, jāierīko skolas, jādibina latviešu kultūras veicināšanai iestādes un organizācijas, kas koptu latviešu valodu, pētītu tautas senatni, taču, no otras puses, – saglabātu vāciešu vadību. Tāds bija arī A.Bīlenšteins.
Gramatika, folklora un sabiedriskā darbība
Viss viņa darbs bija veltīts dzimtenei – Baltijai, nevis Latvijai (jo ar vārdu “Lettland” A.Bīlenšteins apzīmēja tikai Vidzemes dienvidu daļu). 1863. un 1864. gadā ar Pēterburgas Zinātņu akadēmijas atbalstu viņš izdeva vairākas fundamentālas grāmatas latviešu gramatikā. Šo darbu literatūrkritiķis un rakstnieks Teodors Zeiferts vērtē kā sava laika “vienu no labākajiem indoeiropiešu valodu iecirknī”. No 1864. līdz 1889. gadam A.Bīlenšteins bija Latviešu literārās biedrības priekšnieks, bet no 1865. gada arī Vidzemes un Kurzemes mācītāju komisijas priekšnieks, kurai bija uzdots uzlabot Bībeles katķisma valodu. A.Bīlenšteins vēlāk iecelts par goda biedru visās Baltijas mācīto ļaužu biedrībās un par korespondētājlocekli Pēterburgas akadēmijā. Karalauču universitāte viņu pagodinājusi ar filosofijas doktora diplomu un Jurjevas universitāte – ar teoloģijas doktora grādu. Nozīmīga ir 1892. gadā izdotā A.Bīlenšteina grāmata par latviešu tautas un valodas robežām, sākot no 18. gadsimta.
Viņš ne tikai rosinājis citus, bet arī pats vācis latviešu folkloru. Izdevis divus latviešu tautasdziesmu sējumus (ap simts pierakstītas kalpošanas vietā Jaunaucē), kā arī krājumu “1000 latviešu mīklas, tautai par prieku salasītas”. Pētījis Latvijas pilskalnus un kopā ar K.Levisu fon Menaru sastādījis pirmo Livonijas pilskalnu karti.
Teoloģijas zinātņu doktore Sandra Gintere akcentē, ka A.Bīlenšteins Tērbatas universitātē (1846 – 1850) ieguva tieši teoloģijas doktora grādu. Vēlāk, 1883. gadā, Kēnigsbergas universitāte viņam šajā nozarē piešķīra Goda doktora titulu. Minētie A.Bīlenšteina biogrāfijas dati mudina domāt, ka teoloģija un mācītāja amats bijusi viņa primārā identitāte, tomēr izpētīt ilggadēja mācītāja teoloģiskos uzskatus ir visai grūti, jo sprediķi gājuši bojā 1905. gada 19. decembrī revolucionāru sarīkotajā ļaunprātīgajā A.Bīlenšteina pastorāta bibliotēkas manuskriptu dedzināšanā. Tādēļ viņš kā teologs ir mazāk pazīstams. Pēc S.Ginteres domām, līdz šim neatbilstošais A.Bīlenšteina teoloģiskā mantojuma novērtējums daļēji skaidrojams ar pēcapgaismības laikmeta Eiropas sabiedrības vispārējām nostādnēm, daļēji arī ar baznīcas nespēju tikt galā ar sava bagātā mantojuma apguvi un popularizēšanu.
Pēdējais A.Bīlenšteina fundamentālais pētījums ir “Latviešu koka celtnes un iedzīves priekšmeti”, kura otrā daļa iznāca jau pēc viņa nāves. Pirmo reizi latviešu valodā divdaļīgais darbs tika izdots 2001. un 2007. gadā. Tā ir interesanta ar sava laikmeta zemnieku saimniecību “tehnikas” raksturojumu. Daudzas sarežģītas detaļas apzīmētas ar dzīvu būtņu nosaukumiem, kas droši vien liecināja par zemnieku personiskāku attieksmi pret saviem darba instrumentiem. Daudzi mūsdienās pazīstami uzvārdi, kā, piemēram, Dreģis, Ķirpis, Dūnis, Grebzde, Šķesteris, Dūle, Lejnieks tolaik apzīmēja dažādas koka detaļas. Latvieši, kļūstot turīgāki, sāka izmantot industrializācijas radītās iespējas, tuvinājās Rietumeiropas dzīvesveidam un arvien vairāk pašu galvenokārt no koka radītās lietas aizvietoja ar rūpnieciski ražotiem darbarīkiem, pirmajiem mehānismiem. Ja ne A.Bīlenšteina pētnieciskais darbs, tas viss būtu aizgājis aizmirstībā. Pilskalnu pētnieks Ernests Brastiņš atzīst, ka viņa pētījumi par latviešu koka celtnēm un iedzīves priekšmetiem ir vienotā kontekstā ar tajā pašā laikā izdotajiem Krišjāņa Barona sastādītajiem latviešu dainu sējumiem, Anša Lerha–Puškaiša latviešu tautas teiku un pasaku krājumiem.
Sadursmes ar jaunlatviešiem
19. gadsimta otrajā pusē aktivizējās jaunlatvieši. Asā sadursmē ar Ati Kronvaldu nonāca arī A.Bīlenšteins, kas neticēja mazas tautas iespējai pastāvēt modernajā laikmetā un rusifikācijas apstākļos. Skaidrojot šo A.Bīlenšteina nostāju, Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes profesore Māra Grudule saka: “Autobiogrāfiskajā romānā “Kāda laimīga dzīve” (1904), spriežot par tā laika latviešu sabiedrību, Bīlenšteins par vienīgo ievērības cienīgo kultūras dzīves notikumu minēja “Fausta” tulkojumu, kuru “veicis kāds tiešām apdāvināts laulāts pāris”. Viņš nenosauca pat Raini un Aspaziju vārdā!” Tolaik jau komponēja Emīls Dārziņš un Jāzeps Vītols, gleznoja Janis Rozentāls, literatūrā bija ienākuši Skalbe, Brigadere, Plūdons, Valdis, Poruks, Blaumanis, Kaudzīši un acīmredzama bija latviešu inteliģences izaugsme. Taču profesore atzīst, ka A.Bīlenšteinu var mēģināt saprast. Gadu simteņiem latvieši bija apkopuši māju un dārzu, vārījuši ēst, pienesuši čības, un te pēkšņi pretenzija uz kultūrtautas statusu. Neiespējami! Apstākļos, kuros kultūras vidi formē vācieši un ceļš uz to ved vienīgi caur vācisku padomu un vācisku izglītību. Tolaik kādā ziņā viņam ir arī taisnība – trūka mācību grāmatu, zinātniskas literatūras latviešu valodā, nemaz nerunājot par latviskām ģimnāzijām un augstskolām.
Par Jelgavas periodu zināms, ka A.Bīlenšteins piedzima 1826. gada 20. februārī (4. martā), kad viņa tēvs, mācītāja palīgs, no latviešu baznīcas (visdrīzāk Sv.Annas baznīcas – red.) kanceles teica svētdienas sprediķi. Tajā pašā gadā ģimene pārcēlās uz Jaunauci. Dzīves pēdējie gadi Jelgavā saistās ar 1905. – 1907. gadu revolūcijas briesmām. Dobelē palikt vairs nelikās droši. Jelgavā pie bērniem bija labāk.
***
Atziņas no Augusta Bīlenšteina darbiem
“Tie ir maldi, ka līgavainis un līgava domā viens otru pazīstam. Tas notiek tikai pēc ilgākas kopdzīves, un, kaut arī abu sirdis laulībā saista visciešākā uzticēšanās, lielāka vai mazāka vilšanās ir neizbēgama. Rakstura īpatnības vai kļūdas, pasaules un dzīves uzskats, kāds ir vienam, ne vienmēr ir patīkams otram. Atšķirības pamazam atklājās, un var izjaukt sākotnējo harmoniju. Šeit savu svētību parāda īstā mīlestība, pašaizliedzīgā un iecietīgā, kas ar pacietību izturas pret otru un veido arī pati sevi, lai pamazām rastos harmonija, kas nenoliedz brīvību un individualitāti un abiem laulātajiem draugiem māca cienīt visu, kas ir cēls, labs un svēts.”
“Senāk ļoti bieži, bet arī tagad vēl ne visai reti, darba nespējīgi veci ļaudis (vaļinieki) atrod pirtī dzīvokli. Savā jaunībā esmu pieredzējis, ka tādi pirtnieki sestdienas vakarā savu niecīgo mantību iznesa pirts priekšā pa to laiku, kad saimes ļaudis nāca mazgāties.”
Bīlenšteins atgādināja, ka senie latvieši uzskatījuši, ka uz īpašuma tiesībām var pretendēt tikai tas, kas īpašumā ielicis darbu. Teiciens “Man sūdiņi atņemti” kalpu sūdzībās tiesai liecinājis par viņu protestu par to, ka, pārceļoties uz citu saimniecību, zaudēta iespēja iegūt ražu no apstrādātās zemes.
