Reizēm gadījies uz lauku rajoniem noskatīties skaudīgu aci, jo tā vien šķiet, ka tur dzīve rit mierīgāk, lielākā līdzsvarā ar dabu, bez nevajadzīgām intrigām, kas kļuvušas par lielpilsētu dienišķo maizi.
Reizēm gadījies uz lauku rajoniem noskatīties skaudīgu aci, jo tā vien šķiet, ka tur dzīve rit mierīgāk, lielākā līdzsvarā ar dabu, bez nevajadzīgām intrigām, kas kļuvušas par lielpilsētu dienišķo maizi. Gluži tāds pats priekšstats radies par pagastu vadītājiem – īstiem latvju vīriem (vai sievām), kas ar sirdi un dvēseli iesakņojušies dzimtenes zemē un stingru roku vada visus procesus, cenšoties padarīt savu vēlētāju dzīvi gaišāku un pārticīgāku.
Tādēļ īpaši acīs lec dažas melnās avis, kas, liekas, rūpējas tikai par sev nepieciešamu mērķu sasniegšanu, maskējoties aiz šķietamas ieinteresētības pašvaldības attīstībā un arī iedzīvotāju dzīves līmeņa celšanā, piemēram, sagādājot dažiem pagasta ļaudīm papildu iespēju nopelnīt. Bez darvas piles nav iztikusi arī Jelgavas rajona medus muca, jo Sidrabenes pagasta iedzīvotāji nepajokam saskaitušies par pašvaldības vadītāja Jāņa Vīganta rīcību, daļu sev piederošās zemes pārdodot uzņēmumam, kas savukārt tur grasās nodarboties ar grunts attīrīšanu no naftas produktiem. Kā pretīgs nelaimes vēstnesis tuvējā apkārtnē ap kādreizējo fermu sāk izplatīties dīzeļa smārds, kas ceļas no vecajā šķūnī izbērtās zemes. Tādēļ kāds tur brīnums, ka vietējie pagastveča rīcību uzskata par spļāvienu līdz šim vēl tīrās Emburgas pievārtes dabas sejā. Tad jau labāk lai vējo pēc govs pļekām – vismaz dabīgs produkts, no kā zeme tikai barosies, pretī saulei spraucot sulīgākus zāles asnus.
Var jau būt, ka nav nekā slikta, ka lielākais zemes īpašnieks pagastā ir tieši pašvaldības vadītājs, turklāt viņš savulaik šajā sakarā izteicies šādi: labāk, lai tā tiek pagasta ļaudīm, nevis kādam ienācējam no cita Latvijas nostūra vai, vēl ļaunāk, citas valsts. Turklāt zeme viņa īpašumā nonākusi jau pēc iekāpšanas ērtajā pagasta padomes priekšsēdētāja krēslā. Pieplusojot amatā saņemtajai algai, piemēram, līdzekļus par pārdotajām Jelgavas Cukurfabrikas akcijām, acīmredzot naudas bija vairāk nekā pietiekami, lai Sidrabeni padarītu par savdabīgu Vīganteni.
Tomēr izskatās, ka patriotisma jūtas pamazām sākušas bālēt, jo pretējā gadījumā diezin vai tik atsaucīgi būtu izteikta piekrišana Rīgas firmas piedāvājumam pārdot zemi, lai gan grunts attīrītāji itin labi piemērotu objektu atrastu arī kādā kaimiņu pagastā.
Negribas ieslīgt apcerējumos par to, vai privātpersonai, kas vienlaikus ir arī valsts amatpersona, piemērotākais solis, lai izrādītu pagastmīlestību, bija atbalstīt ar kaitīgām vielām saistīta poligona izveidi. Varbūt ir citi darbi, par kuriem atzinīgi uzsist uz pleca un aizmirst par tādiem niekiem kā nerēķināšanās ar iedzīvotāju viedokli. Taču visai dīvaini šķiet, ka līdz šim pagastā nav pieņemts teritorijas plānojums, līdz ar to nav nekāda pamata poligona izbūvei paredzēto vietu uzskatīt par rūpnieciskās ražošanas zonu.
Tajā pašā laikā izziņā Jelgavas Reģionālās vides pārvaldei pagasts sola, ka tieši tāda zona atradīsies J.Vīganta kādreizējā īpašumā. Nez kāpēc šo visai pretrunīgi vērtējamo solījumu (plānojums taču vēl jāapstiprina pagasta deputātiem) nav vīzējis pats Vīgants, bet gan pašvaldības izpilddirektore Eva Segliņa. Tas savukārt liek aizdomāties, vai tā nav atbildības novelšana uz kādu citu. Nekad jau neko pilnīgi droši nevar zināt – ja nu pēkšņi neizdosies solījumu izpildīt, būs vismaz kāds, ko padarīt par grēkāzi. Jo, ja izziņa zaudēs spēku, plānotais attīrīšanas ietaišu projekts sabruks kā kāršu namiņš, atstājot aiz sevis vien gaisā virmojošo nejauko degvielas smārdu.
