Kamēr valdības gaiteņos tiek karsti diskutēts par pievienotās vērtības nodokļa likmju izmaiņām, tādējādi klusējot solot lielākus vai mazākus papildu izdevumus, kā zili dzeltens Damokla zobens virs Latvijas gaišās galvas karājas ES iespējamās sankcijas par normas nepildīšanu… atkritumu gādāšanā.Diezin vai daudzi ir informēti par direktīvu, kas paredz ikvienai ES dalībvalstij nodrošināt, ka tās teritorijā uz vienu iedzīvotāju gadā tiks savākti un sašķiroti vismaz četri kilogrami vecu elektrisko un elektronisko iekārtu – datoru, elektrisko cepeškrāšņu, luminiscējošo lampu u.c.Ņemot vērā iedzīvotāju skaitu, Latvijā ik gadu būtu jāsavāc 9200 tonnu šādu atkritumu. Tomēr letiņi nav bijuši īpaši nadzīgi krāmu gādātāji – pagājušogad šis plāns izpildīts knapi par divām trešdaļām, un arī šajā gadā savulaik iecerētā norma, visticamāk, netiks sasniegta. Tas savukārt draud ar došanos uz Eiropas Kopienu tiesu, soda naudām atkritumu apsaimniekotājiem un, iespējams, arī valstij, ja vien pārliecinošus aizstāvības argumentus nepietiekamajā krāmu savākšanā neizteiks Eiropas Komisija.Par spīti visām «zaļajām» iecerēm, faktiski kļuvusi skaidri saskatāma vēl viena muļķīga birokrātiska norma, kas būtu maināma tāpat kā jau atceltais ierobežojums par līku banānu un gurķu lietošanu uzturā. Dīvaina ir arī šāda apņemšanās, jo pat pēc elementāras loģikas nav grūti noprast, ka direktīvā noteikto grabažu normu «sastrādāt» nav reāli. Šeit nav valsts, kur ikviens iedzīvotājs katru gadu maina televizoru, datoru, ledusskapi un citas preces. Turklāt tāds ir dabas likums, ka nevar aiz sevis atstāt vairāk, nekā tiek uzņemts.
