Nespējot samierināties ar valdības knapo piedāvājumu pedagogiem, Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība pošas piketēt. Galvenais strīds esot par 15 latu pielikumu pie solītās zemākās mēneša darba algas likmes, lai tā būtu vismaz 310 latu. Taču tā tikai šķiet, ka skolotāji 24. oktobrī Rīgā piepūtīs vaigus un uzrotīs piedurknes, lai mēģinātu, cik iespējams, pārvilkt knapā budžeta deķīti savā pusē, atstājot mediķus un policistus plikus. Aisberga neredzamā daļa, kas sadragā mieru un drošību, ir lielā neizpratne, kurp ilgtermiņā virzās mūsu izglītības sistēma un kurā vietā tā ir valdības prioritāšu sarakstā. Katrā ziņā augšgalā to vēl nekādi nemana.
Kā citādi lai izskaidro dīvainās kustības, kad ar vienu roku skaļi it kā dod, bet ar abām klusiņām un daudz atņem, atstājot nelielās skolas knapi velkam dzīvību. Daudziem vēl prātā priecīgā augusta ziņa, ka par astoņiem procentiem vairāk saņems pedagogi, kas ieguvuši trešo kvalitātes pakāpi, kā arī mazo lauku skolotāji un tie, kas strādā ar īpašajiem bērniem. Taču izrādās, ka piemaksa par kvalitāti pienāksies tikai tiem, kas šo pakāpi ieguvuši projekta laikā, un tiks rēķināta no zemākās likmes. Savukārt mazāk nekā simts bērnu skoliņas, kas, sākoties krīzei, bija spiestas pārtapt filiālēs, vispār palika ar garu degunu. Vēl vairāk – līdzīgi kā daudzām, īpaši lauku, skolām nu arī tām ciešāk jāsavelk josta, jo valdība, neskatoties uz demogrāfisko lejupslīdi, vienam skolotājam prasa lielāku bērnu skaitu.
Protams, izglītības sistēma mūsu valstī vēl ir tālu no ideālā un saprotamā. Var piekrist izglītības ministram, ka lauku vidusskola ar sešiem skolēniem klasē ir tīrākā izšķērdība. Nav arī līdz galam skaidrs, vai iegūtā kvalitātes pakāpe tiešām nozīmē labāku darbu. Tomēr būtu bēdīgi atgriezties tālajā pagātnē, kad skolā strādāja tikai viens skolotājs, pasniedzot vienā klasē visiem bērniem visus priekšmetus. ◆
