27 gadus vecā Linarda (vārds mainīts) mamma. Nezināju, ka tas jau bija sācies skolā. Kad Linards gāja 8., 9. klasē, vēl nepratu noteikt, bet jau tad sarunās «uzpeldēja», ka zēni niekojušies ar zālīti un ka tas taču nekas neesot!
27 gadus vecā Linarda (vārds mainīts) mamma
Nezināju, ka tas jau bija sācies skolā. Kad Linards gāja 8., 9. klasē, vēl nepratu noteikt, bet jau tad sarunās “uzpeldēja”, ka zēni niekojušies ar zālīti un ka tas taču nekas neesot!
Pēc pamatskolas dēls devās mācīties uz Rīgu. Tajos laikos varēju iedot līdzi maz naudiņas – kādus piecus latus nedēļā un segt ceļa izdevumus. Linards nolēma piestrādāt. Viņš kādā naktsklubā atrada zāles pārziņa darbu. Saprotu, ka tur viss sākās pa īstam, jo brīžiem darbs ieilga līdz pat pulksten trijiem naktī, bet no rīta mācības – kaut ko vajag, lai nenāktu miegs, bet arī tad to vēl nemācēju pateikt.
Profesijā dēls tā arī nav strādājis. Pēc skolas aizgāja par apsargu. Drīz pēc tam viņš man atzina, ka ir narkomāns un netiek ar to galā, tāpēc mēģinājām viņu ārstēt Rīgā Narkoloģijas centrā (pašlaik Valsts atkarību profilakses aģentūra). Pēc tam kādus trīs gadus Linards nelietoja, taču bija ļoti nervozs. Ar viņu vienmēr gadījās visādas nelaimes, līdz atkal nostrādāja – ai, es tikai vienu reizīti paņemšu, nekas jau nenotiks –, bet tas aizgāja tik tālu, ka kļuva nekontrolējams.
Linards piedzīvoja operāciju, pēc kuras pusgadu nevarēja strādāt, tāpēc sarunāju viņam mitināšanos laukos pie manas māsas. Viņš tur labi iekļāvās, pat piedalījās tautisko deju kolektīvā, taču tad atkal kļuva nemierīgs un rāvās uz lielpilsētu. Mani iebildumi, ka Rīgā būs vecā dzīve un sabiedrība, nelīdzēja. Sāka strādāt par bārmeni, bet tur viss acu priekšā grozās.
Arī viņam pienāca brīdis, ka naudas nav, uz darbu nevar aiziet, īsti nav kur dzīvot, bet, lai dabūtu narkotikas, – jāzog. Sākās problēmas ar policiju. Viņš ir uzskaitē. Kādu reizi neatrādās, iesēdina uz mēnesi, taču pēc tam nekas nemainās, jo “punkts” galvā darbojas un prasa savu. Nepieciešams liels spēks, lai to apturētu, bet Linardam tāda nav.
Viss sākās pakāpeniski, bet tas, kas seko pēc tam, ir tīrās šausmas. Pašlaik dēls lieto heroīnu. Linardam radušās veselības problēmas, viņš ir novājējis. Esmu redzējusi “lomkas”, kad nevar ne sēdēt, ne gulēt, ne ēst, bet pāri visam – vajadzība pēc narkotikām.
Apkārtējie saka, lai Linardu pametu, jo viņš visus apkrāpis, melo, lai tikai dabūtu devu. Nevaru, jo viņš ir mans dēls. Es kā māte darīšu visu, ko spēšu. Nevaru viņu atstāt savā mājā, jo tad tur vajadzīgas plikas sienas un gulta. Reiz bija gadījums, ka atvaļinājumā viņš paspēja pārdot televizoru – kad vajag, neskatās savs vai svešs.
Esmu nemitīgā stresā. Dažkārt pat dzīvot negribas, bet nevaru atļauties visādas muļķības, jo man ir arī vecāks dēls un mazdēliņš. Citādi šķiet, kam es vēl esmu vajadzīga, jo neko labu nākotnē nesaskatu. Gadi rit, bet mocības nebeidzas. Iespējams, Linards iedzīvojies arī C hepatītā – jāved pārbaudīties.
Savulaik brālis viņam ļoti palīdzēja, taču viņš apzaga arī Ojāru (vārds mainīts – red.), tāpēc tas no jaunākā brāļa atteicies.
Ja man būtu vairāk naudas, nebūtu problēmu, jo ir dažādas narkomānu rehabilitācijas iespējas, taču tas maksā. Linardam jāmeklē kāda vieta. Gribētu viņu ievietot Jelgavā psihiatriskajā slimnīcā. Varbūt dēlu tur varētu paturēt tik ilgi, līdz neprasās narkotiku. Sameklēt kādu organizāciju un palīdzēt viņam iekļauties dzīvē, taču tas nerisinās tik gludi.
Narkomāniem vajadzētu slēgta tipa slimnīcas, kur viņus, ja tā grib vecāki un radinieki, divus trīs mēnešus kaut ar varu paturētu un neviens nespētu piegādāt devas.
Atskatoties pagātnē un meklējot cēloņus – Linarda tēvs bija liels dzērājs. Varbūt ir kas tāds, kas nāk līdzi gēnos. Tā bija mana otrā laulība – septiņus gadus viens liels murgs. Dēls to redzēja, un tas viņu ietekmēja. Kad Linards bija jaunāks, ievēroju, ka viņš vienmēr pierakstos zīmēja ķieģeļu sienas, krustus, miroņgalvas un kapakmeņus. Sūtīju viņu mūzikas skolā, bet bija palicis pusgads līdz beigām, kad dēls to pameta. Vainoju arī sevi, ka laulība izjuka, sitos viena un nevarēju dēlam pievērst pienācīgu vērību.
Vecākiem vēlos teikt, ka bērnus nevar pamest novārtā. Jākontrolē, lai nepilngadīgie laikus būtu mājās, jāskatās, kas ir viņu draugi. Nevajadzētu dot lieku naudu. Ļoti jāuzmanās šķirtajām ģimenēm, jo bērni tādus pašus vienaudžus mēdz meklēt uz ielām un cits citam sāk ieteikt, kā dzīvi padarīt “vieglāku”.
