Psihologi pazīst fenomenu, ka pārāk biežs negatīvs kairinājums agri vai vēlu eksperimenta objektam izraisa nejūtību pret pašu kairinājumu.
Psihologi pazīst fenomenu, ka pārāk biežs negatīvs kairinājums agri vai vēlu eksperimenta objektam izraisa nejūtību pret pašu kairinājumu. Ikdienā ziņu avotu atspoguļotā informācija par nelaimēm pasaulē – taifūniem, zemestrīcēm, kariem un teroristu akcijām ar daudziem cilvēku upuriem – mūs notrulinājusi tiktāl, ka daudzos vairs neizraisa nekādas īpašas emocijas. Nu – nošāva un uzspridzināja pāris desmitu, simtu un tūkstošu nevainīgu cilvēku. Mani tas neskar, tas ir tālu. Acīmredzot pašlaik tādā pašā mērā Latvijas “vidējais” iedzīvotājs savām ausīm uzaudzējis tik biezu vienaldzīga truluma slāni, ka ikdienas informācija par kārtējo cenu celšanos kādam produktam vai pakalpojumam mūsos izraisa tikai nīgru burkšķēšanu par stulbo un nemākulīgo valdību ar vēl stulbākiem un neko nemākošiem politiķiem, jo vai kāds var atcerēties ziņu, kurā teikts – kaut kas kļuvis lētāks?
Par savu “iepriecinājumu” parūpējies arī Latvijas Pasts, kas šonedēļ Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijai iesniedzis savu pakalpojumu tarifu jauno projektu. Pirmajā skatienā par iekšzemes vēstuļu sūtīšanu nemaksāsim daudz vairāk – vien 20 santīmu līdzšinējo 15 vietā. Nedaudz? Tas ir vairāk nekā 33 procenti. Neviens neapšauba, ka arī Latvijas Pastam kāpušas izmaksas, kas saistītas ar savas darbības veikšanu – degvielas, elektroenerģijas, audzis atalgojums darbiniekiem un tā tālāk. Nolaižas rokas, ikdienā dzirdot: “Palielinās, pieaug, inflācija…”
Atgriežoties pie Latvijas Pasta piedāvātās iekšzemes un ārvalstu sūtījumu nākotnes tarifu paaugstināšanas, kaut kā no uzmanības izslīdējis kāds fakts. Īpaši neiedziļinoties, šo iestādi parasti asociējam ar to, ka laiku pa laikam aizsūtām saviem draugiem un mīļajiem radiņiem apsveikuma kartīti svētkos. Kā atzīst pastmeistari, no vēstuļu sūtītājiem 80 procentu ir juridiskas personas un tikai 20 procentu – privātpersonas. Citiem vārdiem sakot – iestādes un uzņēmumi, kuru darbība prasa tūkstošiem vēstuļu sūtīšanu, tas turpmāk izmaksās dārgāk. Ja tās ir valsts budžeta iestādes, būs tām jāatvēl vairāk līdzekļu no valsts naudas maka. Ja vēstules izsūta privātuzņēmumi, augs viņu preču un pakalpojumu cena. Tāds tas universālais nezūdamības likums ir. Nav mūsu spēkos to mainīt.
Iepriekš sacītais, protams, nenozīmē, ka Latvijas Pastam nav taisnība, ka tas ļaunprātīgi savas peļņas gūšanai palielina minētos pakalpojumu tarifus. Tomēr, dzirdot par to, ka ievērojami augs dabasgāzes cena, kas jau šajā apkures sezonā neizbēgami novedīs pie siltumenerģijas tarifu kāpuma, daudziem liek nodrebēt patiesās šausmās. Izdzirdot degvielas tirgotāju “mierinājumu”, ka šābrīža degvielas cenas vēl nav sasniegušas savu lielāko virsotni, top skaidrs, ka viss, ko pārvadā ar autotransportu, kļūs neba nu lētāks.
Tādā pašā veidā var turpināt bez gala. Tādas ir globālās attīstības tendences, un esam labprātīgi iekāpuši kopējā laivā. Tomēr gribas būt naivam, nezinošam un cerēt, ka reiz saņemšu ziņu – kaut kas kļuvis lētāks. Nez kāpēc gan šķiet, ka neko tādu nenāksies dzirdēt. Ja vienīgi to, ka politisko partiju bezmaksas siera porcija pirmsvēlēšanu peļu slazdā būs krietni lielāka. Nākamajā rudenī gaidāmas Saeimas vēlēšanas. Atceroties iepriekšējās vēlēšanās daudzu partiju bezdievīgo solījumu gūzmu, nav šaubu, ka stūrī iedzītie cilvēki kārtējo reizi uz rokām Olimpā uznesīs kādu mesiju. Vēlāk gan izrādīties, ka nav arī viņa spēkos neko uzlabot. Nekas, vietā nāks cits.
