Lai arī Latvija pēdējo divu gadu laikā ir visai uzņēmīgi mēģinājusi virzīt savu aizsardzības sistēmu NATO virzienā, vairāki apstākļi vedina domāt, vai tik kārtējo reizi vēlamais netiek uzdots par esošo ar centieniem «notušēt» reālo situāciju.
Lai arī Latvija pēdējo divu gadu laikā ir visai uzņēmīgi mēģinājusi virzīt savu aizsardzības sistēmu NATO virzienā un, kā piektdien paziņojis Ziemeļatlantijas militārās alianses ģenerālsekretāra asistents aizsardzības plānošanā Edgars Baklijs, Latvijas stratēģija ceļā uz NATO pēdējo divu gadu laikā ir bijusi vispareizākā, vairāki apstākļi vedina domāt, vai tik kārtējo reizi vēlamais netiek uzdots par esošo ar centieniem «notušēt» reālo situāciju. Iespējams, patlaban ir pienācis īstais laiks attiecīgajām valsts institūcijām sākt plašu diskusiju sabiedrībā – gan, lai noskaidrotu sabiedrības informētības pakāpi un viedokli attiecībā uz Latvijas iespējamo dalību NATO, gan arī, lai publiski iztirzātu visas neskaidrības par mūsu valsts iespējamo dalību Ziemeļatlantijas aliansē.
Tas, domājams, arī sagrautu ne vienu vien mītu par Latvijas izredzēm un ieguvumiem NATO un pašmāju militāristu varēšanu. Skaidrs, ka mūsu valsts dalībai NATO ir nepārprotami formāls raksturs, kas, protams, netiek skaļi iztirzāts. Šķiet, pagaidām neviens Latvijā nevar atbildēt uz tādu it kā vienkāršu jautājumu: vai rietumvalstis steigtos vajadzības gadījumā palīgā Latvijai, ja tām draudētu atklāts konflikts ar Krieviju? Vēsturnieks Mavriks Vulfsons intervijā «Jaunās Avīzes» žurnālistei 27. janvāra pielikumā «Jā!» citē kāda amerikāņa retorisko jautājumu: «Mavrik, vai tiešām jūs ticat, ka mēs riskēsim ar Bostonu, lai glābtu Rīgu?» Par to ir vērts padomāt vēsu prātu, atmetot ierastās emocijas par tautu draudzību.
No otras puses, diez vai uz šādu jautājumu varētu viennozīmīgi atbildēt tajā gadījumā, ja ASV kompānijas un uzņēmēji būtu Latvijā investējuši kādus miljardus desmit ASV dolāru. Jāšaubās, vai manīgie ASV «rēķinātāji» mierīgi noskatītos, kā tie izkūp gaisā. Un te arī parādās tas formālisms un atgriezeniskā saite: Latvijas dalība NATO neapšaubāmi palielinātu investīciju plūsmu mūsu valsts virzienā, jo investori, protams, vēlas investēt tikai drošos reģionos, taču reāli tieši lielāko investīciju īpatsvars noteiktajā reģionā ir galvenais nosacījums tā drošībai, nevis tieša attiecīgās valsts dalība aliansē. Secinājums ir vienkāršs – galvenais drošības garants ir investīciju apjoms, kuru visvienkāršāk formāli piesaistīt ar dalību Ziemeļatlantijas aliansē, kas, protams, maksā dārgi pat tādai nelielai valstij kā Latvija.
Tomēr jāsaka arī daži vārdi par Latvijas armiju, kuru pēdējā laikā regulāri sāk vajāt likstas. Tepat Jelgavas Sardzes pulkā uzliesmo dizentērija, «cūciņu» dēļ aizkavējas iesaukums, un TV «Panorāmā» rādītās Sardzes pulka ēdnīcas sanitārie apstākļi ir tik necilvēciski un atbaidoši, ka var saprast daudzu jauniesaucamo vecumu sasniegušo puišu nevēlēšanos dienēt šādā vidē. Miera laikā desmit gados Latvijas armijā ir vairāk bojāgājušo nekā pirms desmit gadiem barikāžu laikā. Skaidrs, ka visai reāla iespēja zaudēt dzīvību brašajās armijas rindās vai «saķert» dizentēriju nedara kuplākas dzimtenes sargu rindas.
Kreisie, kas, tāpat kā lielās kaimiņvalsts prezidents Vladimirs Putins, ir pret Baltijas valstu un Latvijas pievienošanos aliansei, protams, par to tikai priecājas, un viņu politiskais kapitāls tikai aug – ar to vajadzētu rēķināties Latvijas dalību NATO atbalstošajiem politiskajiem spēkiem. Ceļam uz NATO jāsākas Latvijā, nevis Briseles vai Vašingtonas augstākās varas gaiteņos. Pagaidām vismaz daļa Latvijas armijā dienošo laikam nebūs derīgi NATO aktivitātēm, viņiem sākumā jāpaārstējas medicīnas iestādēs.
Savukārt Latvijai vajadzētu atmest savas ambīcijas uz drīzu iestāšanos aliansē. Ja arī mutiski Latvija tāpat kā Lietuva tiek apsveikta ceļā uz NATO, tad tas laikam ir tikai tādēļ, lai Baltijas valstis nesamazinātu aizsardzības vajadzībām paredzētos ne mazos līdzekļus. Pašmāju politiķiem derētu ielāgot, ka līdztekus militārajām potencēm nenāktu par ļaunu arī veicināt investīciju piesaisti un šie abi faktori kopā tiešām varētu garantēt valsts drošību pienācīgā līmenī. Kā saka, dubults neplīst.
