Turpinājums.
Sākums 29. jūlija numurā
Доброе утро, родные! Ar tik mīļu sveicienu tiekam sagaidīti brokastīs un uzreiz jūtamies kā mājās. Mūs te mīl, ciena. Ja arī iezogas domiņa, ka mēs maksājam, tāpēc saņemam tādu attieksmi, ka tas ir tikai bizness, tad nejaukā doma uzreiz izgaist, jo arī tie, kuriem no mums neko nevajag, ir tikpat sirsnīgi un atvērti. Būšu godīga, tik daudz komplimentu kā Gruzijā nekur neesmu saņēmusi. Varbūt tas arī ir iemesls, kāpēc tieši sievietes tik daudz ceļo uz šo valsti… Bet par gruzīnu vīriešiem papļāpāsim nedaudz vēlāk, tagad dosimies brokastīs, lai neatdziest, jo saimniece īpaši mums sagatavojusi Adžārijas hačapuri.
Īstais Ādžārijas reģiona hačapuri diezgan jūtami atšķiras no visiem citiem. Nezinātājiem paskaidrošu, ka hačapuri ir kaut kas līdzīgs nelielai picai ar siera un kartupeļu pildījumu, kurš visgaršīgākais ir silts. Adžārijas hačapuri atgādina laiviņu, kuras vidū iesēdies olas dzeltenums. Pamatā ir rauga mīkla, no kuras ieveidota tāda kā laiviņa, tā tiek pārkaisīta ar sieru, cepta, gatavai uzliek sviesta piciņu un uzsit olu. Interesanti, ka pirms ēšanas siers, sviests un ola rūpīgi ar neasu nazi un dakšiņu jāsamaisa, līdz izveidojas kaut kas līdzīgs olu kultenim (šajā karstajā masā jēlā ola jau ir izvārījusies), tad pamazām lauž maizes maliņas, pamērcē izveidotajā maisījumā un ēd. Hačapuri ir liels, vienam cilvēkam varētu pat būt par daudz.
Tālāk – uz kalniem
Pēc brokastīm īstais laiks aiziet līdz jūrai un atsveicināties, jo tālāk ceļš vedīs uz kalniem. Viļņi nav rimuši, saule spīd, zem kājām gurkst olīši, kuri plikajām pēdām liekas gana asi, situāciju asāku padara gliemežvāki, kuri izskaloti no jūras. Šoreiz viļņiem izdodas dažus no mums nogāzt no kājām. Par piemiņu paliek zilumi uz ceļgaliem. Bezmaksas suvenīri. Ūdens tik silts, tik silts, bet gids jau māj ar roku – jātaisās ceļā.
Papildinājuši viesu namiņa saimnieka plašo suvenīru kolekciju ar Latvijas balzamu, kāpjam mūsu busiņā un dodamies apskatīt Gruzijas–Turcijas robežu. Sarpi – pilsētiņa pie pašas robežas – no Kvariati, kur nakšņojām, ir tikai pāris kilometru. Apbrīnojam vareno jūru pie Sarpi, tā te tiek uzskatīta par vistīrāko Gruzijā, pamājam Turcijai, nofotografējam mošeju un dodamies uz Gruzijas vidieni.
Pēc dažām minūtēm jau piestājam, lai nofotografētos pie skaista dabas brīnuma – ļoti augsta ūdenskrituma, tad pie Sv.Andreja skulptūras, Jēzus Kristus apustuļa, kurš pirmais sludināja kristietību Gruzijā un uzcēla pirmo kristīgo baznīcu.
Batumi pamanām interesantu cietoksni. Tas ir Gonio cietoksnis, kas celts 1. gadsimtā, un stāsta, ka šeit esot apglabāts viens no Jēzus Kristus mācekļiem – Matejs.
Jau ceļā uz Batumi iepriekšējā dienā gids mums norādīja uz kādu grandiozu celtni, šodien braucam to apskatīt. Pavisam nesen Batumi pievārtē uzcelta milzīga Melnās jūras koncertzāle. Auditorija ir ovāla, nedaudz atgādinot milzīgu oli, tās izmēri 147 x 105 metri, un sēdvietu pietiek 9000 skatītājiem. Ap koncertzāli izveidots liels parks, kurā var apskatīt ne tikai interesantus kokus, augus un koka skulptūras, bet arī 42 Gruzijā un pasaulē slavenu mūziķu skulptūras. To tuvumā skan viņu sarakstīti vai atskaņoti skaņdarbi.
Tālāk, pusdienās ieturējušies ar pa ceļam nopirktu siltu sarkano maizīti (salda baltmaize ar rozīnēm), dodamies uz vienu no, manuprāt, interesantākajiem Gruzijas objektiem – Prometeja alu. Tskaltubo reģions ir bagāts ar dažādiem skaistiem dabas pieminekļiem, un viens no tiem ir tādā pašā vārdā nosauktās alas, kas ir daļa no provinces aizsargātās teritorijas. Visievērojamākā ir Prometeja ala, kas atrodas netālu no Kumistavi ciemata un ir vairāk nekā 100 metru virs jūras līmeņa. Šī ala ir bagāta ar stalaktītiem, stalagmītiem, dažādiem akmens veidojumiem – un tas viss 46 hektāru platībā. Vienus pašus tūristus alā gan nelaiž, jādodas kopā ar gidu. Samaksājuši 17 laru katrs, gida pavadībā kāpjam un kāpjam pa trepītēm uz leju, līdz esam pie ieejas alā. No 30 grādu tveices ieiet apmēram plus 14 grādu vēsumā ir patīkami, bet drīz vien saprotam, ka nekādas veldzes te nebūs, jo gaiss ir mitrs un vienalga ir karsts, par spīti termometra rādījumam. Ātrā tempā aiz gides dodamies līkumu līkumiem, uz augšu un uz leju, uz priekšu, līdz nonākam lielā zālē, kurā tad nu beidzot varam apbrīnot stalaktītus un stalagmītus, īsti gan neatšķiru, kuri ir kuri. Ala ir izgaismota, ar krāsainiem gaismas stariem akcentējot interesantākos objektus. Dodamies tālāk, un, ja jau pirmajā zālē šķita, ka elpa aizraujas ar “cik skaisti!”, tad ar katru nākamo sajūsma tikai aug. Nedaudz gan saērcina gides straujais temps, īsti neļaujot izbaudīt pasakaino skaistumu. Pēdējā zālē tiek ieslēgta mūzika un sākas gaismas šovs uz vislielākās zāles griestiem un sienām. Ko lai saka? Vārdu nav, lai to aprakstītu. Interesanti, ka alai ir divas izejas. Viena no tām turpinās pa pazemes upi, pa kuru var doties, izīrējot laivu, bet otra – vienkārša gājēju taciņa. Mēs, jau pērkot ieejas biļetes, esam izvēlējušies doties kājām (lētāk) un pavisam drīz atkal esam neciešamā svelmē. Labi, ka turpat ir atspirdzinājumu kiosks, kur par vienu laru varam nopirkt plombīra saldējumu vafeles glāzītē ar padomju laika bērnības garšu. Tik garšīgs un īsts! Tepat arī Vīna muzejs, ja kādam rodas interese. Diemžēl mums nav laika, jāsteidzas atpakaļ uz sākumpunktu pie mūsu busa.
Tālāk dodamies uz tuvējo Okaces kanjonu. Tiklīdz kāpjam ārā no busa, mūs apstāj vietējo džipu šoferi ar piedāvājumu aizvest līdz kanjonam. Atmetam ar roku, sak, ko tur vest, tepat jau ir, un ejam pirkt biļetes. Atkal 17 laru, un esam iekšā parka teritorijā. Hm, zīme ar bultiņu norāda ne tikai virzienu, bet arī to, ka līdz kanjonam trīs kilometri jeb 40 minūtes. Jā, sākam apjaust, ko esam uzņēmušies. Ārā kādi plus 34 grādi, vēja nav, vienīgā cerība uz ēnu, jo taciņa ved cauri tādam kā pasaku mežam, kur ganās govis un zem saknēm ēnu meklē rukši. Taka izlikta akmeņiem, rūpīgi jāskatās zem kājām, un tā konsekventi ved uz leju un leju vien. Pa brīdim atkal uzkāpjam augstāk un atkal kāpjam lejup. Prātā iešaujas doma – uz leju iet jau ir viegli, bet kā atpakaļ? Trīs kilometri uz augšu vien. Ejam un ejam, kāpjam, ejam, līdz kanjonu sasniedzam. Neliela atpūtas pauze, un tad jau ceļš pa kraujas malā izbūvētu laipu ar caurspīdīgu grīdu. Sajūta, kā karātos virs bezdibeņa. Augstums apmēram 140 metru. Skati, kas paveras, burvīgi, satriecoši, dabas varenību pierādoši. Lejā urdz vasarā pavisam šaura kalnu upīte, bet pēc gultnes platuma var spriest, kāda tā ir pavasaros, kad kalnos kūst sniegs. Visbeidzot skatu platforma, kura dziļi iesniedzas aizā. Bija, bija vērts nākt tos kilometrus, lai ieraudzītu šo skaistumu. Izpriecājušies dodamies atpakaļ, bet te nu sākas – pat rūdītākajiem staigātājiem sadrūmst vaigs, ieraugot kāpnes, kuras ved, kā liekas, debesīs. Ar atpūtas pauzēm, elšanu un sirdsklauvēm beidzot tikuši augšā, attopam, ka vēl tie trīs kilometri jānoiet. Metam skopumu pie malas, samaksājam džipu šoferiem, lai uzved mūs augšā, uz busu. Dārgi jau nav, no katra 10 laru, bet brauciens ir tāds, ka aizmirst nav iespējams. Varu tikai apbrīnot šo džipu šoferus, kuri spēj izbraukt pa tādiem akmeņainiem neceļiem. Paldies, Okace, nākamreiz uzreiz ņemsim džipus, jo skaista tu esi, bet karstā dienā vari arī piebeigt.
Viesi jāpacienā
Viena no gleznainākajām vietām Gruzijā ir Martvili kanjons. Tas radies, pateicoties Abašas upei, kura izrobojusi šauru, 50–60 metru dziļu ieleju. Šī vieta, iespējams, nepārsteidz ar dižākajiem parametriem, tomēr tā pavisam noteikti sajūsmina ar savu skaisto atrašanās vietu un unikālo šarmu. Kanjonā plūstošais tirkīzzilais ūdens ir bezgala skaists un pavisam noteikti izceļas uz zaļo mežu un skarbo klinšu fona, taču ūdens tur ir vēss it visos gadalaikos – tas nekad nesasilst. Kanjona vidū atrodas divi nelieli ūdenskritumi – viens 12, otrs 15 metru augsts. Tā kā kaut kur kāpt vai iet vairs nav spēka, izvēlamies braucienu ar laivu. Pasakaini. Nav citu vārdu. Kad laivinieks uzzina, ka esam no Latvijas, viņš ieminas – latvieši esot lieli dziedātāji. Jā, esam! Un kanjonā skan “Bēdu, manu lielu bēdu”, kā plašā koncertzālē, skaisti, valdzinoši. Baudām braucienu, klintis, ūdenskritumus, veldzi pēc karstās dienas. Zem mums ūdenī mudž foreles. Te ūdens esot tik tīrs, ka varot dzert. Šeit tiešām izskatās kā džungļos, tā vien liekas, ka tūlīt pa liānu nolaidīsies kāds pērtiķītis. Ne velti tieši šeit filmētas vairākas Bolivudas filmas.
Nakšņot paredzēts Martvili. Tā ir neliela pilsēta Samegrelo-Zemo Svaneti provincē Gruzijas rietumos. Tās klosteris viduslaikos bija Samegrelo garīdzniecības centrs. Padomju varas laikā no 1936. līdz 1990. gadam pilsētu nosauca par Gegechkori par godu boļševikam Sašam Gegechkori.
Viesu namiņš neliels, jauks, tomēr pedantiskie latvieši uzreiz pamana nepadarītos darbus. Gruzijai un arī citām Kaukāza valstīm raksturīgs izdarīt tikai pašu nepieciešamo. Ja taisīts remonts, tad neizlietotie materiāli tiek nolikti sētmalē un tur arī stāv gadiem. Latvieši, gaidot viesus, uzkopj savas sētas, sapucē, paši sapošas. Gruzijā tā nav – nepatīk, kā es dzīvoju, nenāc. Te arī raksturīgi, ka viesiem nav jāpiesakās, draugiem un radiem māju durvis vienmēr atvērtas, un neviens nemulst, ja viesi ierodas laikā, kad saimniece, piemēram, berž grīdas. Viņa noliek lupatu, noslauka rokas, iet sagaidīt viesus un klāj galdu. Un atkal nevienam nav svarīgi, kas būs uz galda, kaut tikai maize un siera gabaliņš, svarīgi ir, ka ciemiņš no sirds tiek uzņemts un sēdināts pie galda, lai dalītos ar to, kas nu mājās tai brīdī ir. Princips – kamēr darbojas, tikmēr nav jāremontē, kamēr var iztikt, lai paliek – vērojams ik uz soļa. Numuriņos naktslampiņa uz galda pie gultas ir, bet kontakta nav vai arī nestrādā. Logs ir, bet atvērt to nevar. Fēns ir, bet nestrādā. Nevienu tas nesatrauc. Arī mēs mācāmies lietas uztvert vienkāršāk. Ir jādzīvo sev un savam priekam, nevis tam, ko padomās citi. Ja saimnieks negrib pļaut zāli, viņš nepļauj, bet sēž saulītē. Vai kādam kas slikts notiks, ja tā zāle nebūs nopļauta?
Viesu namiņa saimniece steidz pretī, un pirmais, ko saka, “neskatieties uz mani! Esmu izspūrusi, un kleita netīra”. Viņa pa taisno no virtuves, kur jau gatavo mums un vēl vienai grupai vakariņas. Galds saklāts bagātīgi – gan hačapuri, gan cepta vista, gan siers, gan tomāti un gurķi, gan baklažāni ar valriekstiem, gan vistas akniņas, kuras ir tik asas, ka jāuzdzer ūdens, bet tik debešķīgas, ka prasām papildporciju, gan cepti kartupelīši, gan ievārījumi. Saimniecei tieši šodien arī dzimšanas diena. Nodziedam “Lai dzīvo sveiks!”, uzdāvinām Latvijas balzamu, saimniece par to mūs aplaimo ar kukurūzas miltu plācenīšiem. Tādi ēdieni kā kūkas, deserti Gruzijai nav raksturīgi, parastais deserts ir tāda kā saldināta rīsu putra, kuru var ēst ar ievārījumu. Tā mums vakariņu beigās arī tiek pasniegta.
Tomēr būtiskākā vakariņu sastāvdaļa vienmēr ir tā saucamais “zastoļje” jeb vakarēšana ar vīnu un neiztrūkstošajiem tostiem. Gruzijā tie ir īpaši interesanti. Katrs tosts ir unikāls, neatkārtojas un klausītājiem sniedz kādu noteiktu domu, ideju, stāstu. Veiksmīgs tosts var ilgt piecas līdz desmit minūtes! Ne velti vakara vadītājs jeb tamada parasti ir runīgākais, zinošākais un arī cilvēkus izprotošākais. Ir tosti, kuri, šķiet, dvēsli izrauj un acīs liek sariesties asarām, ir tādi, kuri liek aizdomāties par dzīvi, tās jēgu, tādi, kuri liek smieties. Pirmais tosts vienmēr ir par Dievu, pateicība Dievam par to, kas mums dots, ka labi nodzīvota diena. Otrais vienmēr ir par māti un tēvu, īpaši aizkustinoši tosti ir par tiem vecākiem, kuri vairs nav ar mums. Tālāk ir tosti par ģimeni, bērniem, māsām, brāļiem, kamēr par visiem radiem tosti uzsaukti. Pēc tam par mīlestību, draudzību, dzimteni utt. Secība, izņemot pirmo tostu, gan var būt nedaudz atšķirīga, to izvēlas pats tamada. Arī šoreiz, pēc Gogitas tosta par sievietēm, mēs (grupā pārsvarā bijām sievietes) pieklusām un aizdomājāmies. Tostu par sievietēm saka, stāvot kājās. Ir arī īpašs veids, kā izdzert glāzi ar paklanīšanos sievietei. Tā milzīgā cieņa, kas skan gruzīnu tostos, cieņa pret sievieti, cieņa pret māti. Tā nav uzspēlēta, tā nav iestudēta, tā ir no bērnības iezīsta, ieaudzināta, apgūta, vērojot tēva attieksmi pret māti, pret sievieti. Protams, tosts jau ir tikai vārdi, tomēr tie nāk no gruzīna sirds un nolīst pār mums, latviešu sievietēm, kā balzams, kā spirdzinošs gaiss, mēs sajūtamies novērtētas, cienītas, mīlētas. Sievietēm šie vārdi ir nepieciešami. Tie ceļ mūsu pašcieņu, mūsu sievietes vērtību. Un te nu ir tas, kāpēc mūs, latvietes un ne tikai, tik ļoti pievelk tie gruzīnu vīrieši. Viņi ciena sievieti, māk pateikt īstos vārdus, māk ieliet balzamu dvēselē, sadziedēt rētas, pacelt pašapziņu. Cik maz gan mums vajag! Būšana tur tik tiešām ir kā tāda dvēseles dziednīca. Skaistie vārdi, nepārtrauktā uzmanība un rūpes, brūno acu dziļais skatiens nolauž gabaliņu sirds, šī drupačiņa paliek tur, aicinot atcerēties, aicinot atgriezties.
Turpinājums nākamajā numurā
