Ja jūs šodien veiktu aptauju mūsu pilsētas ielās, vaicājot pēc Ziemsvētku vēsts, kā tā rakstīta Bībelē, uzdrošināšos apgalvot, ka vairums uzrunāto spētu vismaz vispārīgi atstāstīt Ziemsvētku pamatā likto Evaņģēlija vēsti.
Ja jūs šodien veiktu aptauju mūsu pilsētas ielās, vaicājot pēc Ziemsvētku vēsts, kā tā rakstīta Bībelē, uzdrošināšos apgalvot, ka vairums uzrunāto spētu vismaz vispārīgi atstāstīt Ziemsvētku pamatā likto Evaņģēlija vēsti. Stāsts par Kristus bērna piedzimšanu zināms pat cilvēkiem, kas Bībeli nav lasījuši. Ir taču dzirdēta Ziemsvētku dziesma “Klusa nakts, svēta nakts” un citas. Lai par šā apgalvojuma pareizumu vai ģeķību pārliecinātos, pamēģiniet vispirms sev uzdot šādu jautājumu un tad improvizētu aptauju veiciet kaut neliela draugu pulciņa vidū. (Būšu priecīgs, ja par rezultātiem pastāstīsiet arī man.)
Pavisam cita aina veidotos, ja jautāsim par Zvaigznes dienu, kas nāk pēc Ziemsvētkiem. No līdzšinējās pieredzes varu liecināt, ka lielākā daļa cilvēku par to neko īsti nespēj pateikt, bet brīvi improvizē par sekošanu savai zvaigznei un tamlīdzīgi. Lūdzu, kopīgi izlasīsim Mateja Evaņģēlija 2. nodaļā rakstīto.
“1 Kad ķēniņa Hēroda laikā Jūdejas Betlēmē piedzima Jēzus, lūk, gudri vīri no austrumiem ieradās Jeruzalemē un jautāja:
2 “Kur ir jaundzimušais jūdu Ķēniņš? Mēs austrumos redzējām Viņa zvaigzni un atnācām Viņu pielūgt.”
3 To dzirdējis, ķēniņš Hērods ļoti satraucās un visa Jeruzaleme līdz ar viņu.
4 Sapulcinājis visus tautas virspriesterus un rakstu mācītājus, viņš tos izjautāja, kur Kristum ir jāpiedzimst.
5 Tie sacīja viņam: “Jūdejas Betlēmē, jo caur pravieti ir rakstīts:
6 “Un tu, Betlēme, Jūdas zeme, tu nebūt neesi mazākā starp Jūdas galvenajām pilsētām, jo no tevis nāks Valdnieks, kas ganīs manu tautu – Israēlu.”.”
7 Tad Hērods, slepeni ataicinājis gudros, tos rūpīgi iztaujāja par zvaigznes parādīšanās laiku,
8 un, nosūtīdams viņus uz Betlēmi, sacīja: “Ejiet, izziniet visu sīki par šo Bērnu. Kad jūs Viņu atradīsiet, pavēstiet man, lai arī es varu doties viņu pielūgt.”
9 Uzklausījuši ķēniņu, tie aizgāja. Un lūk – zvaigzne, ko tie bija redzējuši austrumu zemē, gāja viņiem pa priekšu, līdz nonāca un apstājās virs tās vietas, kur bija Bērns.
10 Kad viņi ieraudzīja zvaigzni, viņus pārņēma varen liels prieks.
11 Iegājuši tajā namā, viņi redzēja Bērnu kopā ar Mariju, viņa māti, un, nokrituši ceļos, tie viņu pielūdza. Viņi atvēra savus dārgumu krājumus un pienesa viņam dāvanas: zeltu, vīraku un mirres.
12 Sapnī brīdināti pie Hēroda neatgriezties, viņi devās atpakaļ uz savu zemi pa citu ceļu.”
Tas nav stāsts par romantiskiem dēkaiņiem, kas, pēkšņi ieraudzījuši spožu zvaigzni debesīs, metās tai pakaļ sev nezināmā virzienā, nezinot, kur nonāks. Tie ir patiešām gudri vīri, Babilonijas magi, kuru gudrība balstās ne tikai zvaigžņu ceļu zināšanā, bet vairāk par to Vecās Derības ievērojamā pravieša Daniēla pravietojumu sarežģītajā izpratnē. Daniēls savulaik, būdams trimdinieks, palīdzēja atrast pareizu tulkojumu Babilonijas ķēniņa sapnim, kuram neviens no vietējiem magiem risinājumu nespēja dot. Tādēļ viņa vārda slava un pravietojumi bija plaši pazīstami turienes magiem, tie tika nodoti no paaudzes uz paaudzi, gaidot sava piepildījuma laikus.
Austrumu gudrie vīri zināja pravietoto laiku, tie gaidīt gaidīja uz kādu no Dieva dotu, ārēji redzamu zīmi, kas aicinātu tos ceļā pie Dieva svaidītā… kā Cilvēka Dēlu, kuram “pakļāvās visas tautas, tautības un valodas un kura ķēniņa valsti neviens nekad nevar iznīcināt”. Dievs deva tiem sagaidīt īpašu parādību, neredzēti spožu zvaigzni debesīs kā zīmi, kurai sekot, un viņi devās ceļā, zinot, ka šis mērķis ir sastapšanās ar jaundzimušo Jūdu ķēniņu, kura priekšā tikai niecība ir viņu un visas pasaules gudrības, godības un bagātības.
Ceļš nebija viegls, kā nekad nav viegls ceļš, kas ved lejup… Tas bija ceļš no pasaulslavenās Bābeles bagātības un godības ķēniņa galma augstumiem uz necilu kūtiņu Betlēmē. Bet šķiet, ka gudrajiem vīriem maz interesēja, ko par viņiem padomās iespējamie vērotāji no malas, gan tas, kādas grūtības viņus sagaida ceļā, gan arī – no kā viņiem būs jāatsakās par labu izvēlētajam ceļam. Viņu ceļam bija skaidrs mērķis – paklausot Dieva vārda apsolījumam, iet pretim Dieva piedāvātajam sastapšanās brīnumam ar Viņu kā ar… Cilvēka Dēlu.
Gan tolaik, gan šodien vairumam cilvēku vienīgais pareizais ceļš pašsaprotami šķiet tas, kas ved augšup, – no atpazīstamības uz slavu, no nodrošinātības uz bagātību, no pašnoteikšanās uz varu. Tas ir ceļš, kurā visi līdzekļi tiek atzīti par labiem, lai tikai sasniegtu visaugstāko pozīciju. Tur mērķa sasniegšanai der ne tikai paša spēks, gudrība un resursi, bet tikpat labi arī citu vājuma izmantošana un tīša vājināšana, pazemošana, pat iznīcināšana. Ne mazums šādas cīņas redzam šodienas pasaulē, politikā un ekonomikā gan tepat mūsu Latvijā, pašu dzīvē, gan valstu un pasaules lielvaru attiecībās.
Pretējs virziens parasti tiek uzskatīts par neveiksmi, kļūdu, neprātu. Ja cilvēks atļaujas zemoties, kaut tikai būt kopā ar tiem, kas nav augšpusē, un arī netiecas tur nokļūt, lai arī kāda iemesla dēļ, tad no tāda labāk turēties pa gabalu, lai nevienam pat prātā neienāktu, ka mums varētu ar viņu būt kas kopīgs.
Šajā līdzībā skumja un pat bīstama man šķiet mūsu Latvijas sabiedrības šodienas situācija. Visiem spēkiem esam tiekušies būt starp lielajiem un varenajiem uzvarētājiem, un tas mums arī ir izdevies. Tagad esam, vismaz tiesiski, pilntiesīgi dalībnieki gan pasaules patlaban varenākajā militārajā blokā, gan pasaules senāko demokrātijas un kultūras tautu politiski ekonomiskajā savienībā. Tas notika tik strauji, ka cilvēki, kas bija vienoti uz brīvības aizstāvju barikādēm, šai skrējienā pēc materiālās pasaules šodienas ideāliem savstarpējas konkurences cīņā pazaudēja cits citu un zaudē arī morāli ētisko pamatu zem pašu kājām. Mēs pašsaprotami no pirmās dienas steidzam līdzās ar pasaules lielajiem būt, lai ar ieročiem rokās mācītu ļaudīm mums svešā kultūrvidē pilsoniskas sabiedrības savstarpēju attiecību pamatus, bet tik grūti un ar lielu piespiešanos mēģinām ieraudzīt, kur varam, no sevis dodot, būt patiesi noderīgi, – lai palīdzot noliektos pie mirstoša bērna, tam slāpēs ūdens malku sniedzot un viņa brūces pārsienot.
Zvaigznes dienas evaņģēlija vēsts mums māca, ka patiesi dievišķas gudrības augstumos ved vien to ceļš, kas nebaidās lejup iet un noliekties, un zemoties, un dārgākajā, kas pašam ir, dalīties, no sevis dot, pie maza bērna šūpuļa, kur Dieva vaigs atmirdz, – Cilvēka Dēlā.
***
Zvaigznes dienas dievkalpojumi Jelgavā
Bezvainīgās jaunavas Marijas katoļu katedrālē Sv.Mise plkst.9, plkst.11, plkst.18 – ar krīta, vīraka un cēlmetālu svētīšanu.
Sv.Annas baznīcā plkst.17. Piedalās kamerkoris “Mītava” un bērnu ansamblis diriģentes Agijas Pizikas vadībā.
Sv.Jāņa baznīcā plkst.18.
