Kādreiz ap Gulbeni bijuši ļoti biezi meži, bet tajā vietā, kur tagad ir pilsēta, gājis zvēru ceļš. Viens drosmīgs arājs zvēru ceļa vietā vēlējies uzplēst līdumu. Zvēri gribējuši arāju pārmācīt un nosprieduši, ka lācim kā stiprākajam jāiet pirmajam. Lācis nostājies zirgam priekšā, bet tajā brīdī arkls aizmeties aiz saknes, sprucis vaļā, un tā zirgs, arkls un arājs gandrīz saminuši lāci. Tāpat gājis visiem citiem zvēriem. Tad tie nosprieduši: “Ir gan stiprs vīrs tas arājs! Neviens no mums nevar pretoties.” Tā zvēri pametuši taku, pa kuru bija staigājuši viņu tēvi un tēvu tēvi. Līduma vietā, kuru uzplēsis drosmīgais arājs, tagad ir Gulbenes pilsēta. Tā par Gulbenes sākotni stāsta latviešu teika.
Lai arī līdz pat 20. gadsimta sākumam Gulbenes pilsēta vēl nebija izveidojusies un tās vietā atradās Vecgulbenes muižas pārvaldes centrs, lai arī pilsētas pašreizējās atrašanās vieta bija purvaina un netika uzskatīta par dzīvošanai piemērotu un pat tagadējās Gulbenes stacijas vietā kuploja biezs alksnājs, mūsdienās par to vairs nekas neliecina. Gulbene ir zaļa un rosīga pilsētiņa ar daudziem maziem veikaliņiem, no blakus viesnīcai esošās beķerejas svaigu maizīšu smarža izplatās pa visu Oskara Kalpaka ielu, vilinot ieiet un ieraudzīt tādu smalkmaizīšu klāstu, kāds citur nav redzēts. Daudzie parki, bērnu un vingrošanas laukumi mudina pastaigāties, kustēties, visur esošie gulbji liek fantāzijai sarosīties. Kāpēc gulbis? Pilsētas ģerboņa vairogā uz melna fona attēlots peldošs sudraba gulbis, kura nosaukums ir ietverts pilsētas nosaukumā. Gulbja tēla ideja aizgūta no bareljefa, kas atradās uz kādreizējā Vecgulbenes muižas kroga fasādes. Nostāsti arī vēsta, ka gulbjiem šeit bijusi paradīze zemes virsū un to tagadējās Gulbenes teritorijā dzīvojis ļoti daudz. Tādēļ par pilsētas simbolu ir kļuvis gulbis.
Pilsētas apskati sākam ar vēsturisko centru jeb Vecgulbenes muižas kompleksu. Priecē, ka šeit ir ļoti plaši un ērti stāvlaukumi, kur nolikt auto, lai tālāk pastaigātos kājām. Pirmais iespaids – fantastisks. Milzīgais parks ar celiņiem, dīķīšiem un varžu kora koncertu, cēlās, saules apspīdētās celtnes. Un tas nekas, ka viena no tām ir nu jau vairs tikai drupu kaudze. Vecgulbenes muižas kompleksā ietilpst ne vien Baltā pils – visiespaidīgākā un skaistākā neorenesanses ietekmē celtā ēka Baltijā –, bet arī manēža, kas agrāk bija lielākā slēgtā manēža Baltijā.
1577. gadā nopostītās Rīgas arhibīskapa pils tuvumā 17. gadsimtā sāka veidoties muiža. Laika gaitā vairākkārt mainījušies īpašnieki, līdz 1802. gadā tā nonākusi baronu fon Volfu dzimtas rokās. Tai laikā izveidotā Vecgulbenes muižas apbūve saglabājusies līdz mūsdienām. Tajā ietilpst divas pilis – Baltā un Sarkanā pils. Abas ēkas nodedzinātas 1905. gadā, pēc tam atjaunotas vienkāršotā veidolā. Sarkanajā pilī līdz 2004. gadam darbojās pamatskola. Baltajā pilī pēc Otrā pasaules kara tika izveidoti dzīvokļi, kuru iemītnieki pamazām ēku degradēja. Tuvākajā apkārtnē – muižas saimniecības un dzīvojamās ēkas – kalpu māja, manēža, siernīca, oranžērija (tagad Gulbenes novada vēstures un mākslas muzejs), kūts, klēts, sardzes māja, luterāņu baznīca.
Baznīca bez torņa
Ar acīm meklējam baznīcas torni, jo zinām, ka tepat kaut kur tai jābūt. Torņa nekur nav, bet ieraugām norādi. Iepretim piemineklim par Latvijas brīvību kritušajiem draudzes varoņiem (celts 1929. gadā pēc E.Ābeltiņa meta) šķērsojam ielu un nokļūstam senā latgaļu pilskalnā, kuru ieskauj Krustalīces upe. Šķiet, ka tikai kāda pārpratuma dēļ šeit arī atrodas 1843. gadā iesvētītā Gulbenes luterāņu baznīca. Baznīca celta par draudzes ziedojumiem. 1944. gada Lieldienās, vācu armijai atkāpjoties, ticis uzspridzināts tornis, tam gāžoties, gājušas bojā vitrāžas logos, ērģeles, sagruvusi baznīca, bojāta altāra daļa. Nozudusi altārglezna. Pēc kara mācītāja Edgara Jundža vadībā dievnams atjaunots, 1950. gadā atkal atsākušies regulāri dievkalpojumi. Pašlaik notiek dažādas akcijas, lai vāktu līdzekļus baznīcas torņa atjaunošanai.
Kad vēsturiskais centrs izstaigāts, dodamies apskatīt slaveno bānīti. Gulbenes–Alūksnes bānītis ir vienīgais Baltijas valstīs regulāri kursējošais šaursliežu vilciens, kas nodrošina pasažieru pārvadājumus 33 kilometru posmā, savienojot divu novadu centrus – Alūksni un Gulbeni. Šis posms ir saglabājies no 1903. gada 210 kilometru garās šaursliežu dzelzceļa līnijas Stukmaņi (Pļaviņas)–Valka. Šaursliežu dzelzceļš Gulbene–Alūksne ir atzīts par valsts nozīmes kultūras pieminekli. Maršrutā Gulbene–Alūksne vilciens ik dienu veic divus reisus katrā virzienā atbilstoši kustības sarakstam. Regulārajiem pārvadājumiem izmanto dīzeļlokomotīves. Vasaras sezonā tiek piedāvāti speciālie tvaika reisi ar restaurēto tvaika lokomotīvi “Ferdinands”.
Būt Gulbenē un neapciemot gulbjus būtu kauns. Tāpēc dodamies, ja tā var teikt, gulbju medībās. Nemaz tik viegli tas nav, jāņem palīgā karte un arī garāmgājēji. Beigu beigās visi Gulbenes gulbji atrasti un iemūžināti foto. Vispirms jau Gulbīšu parks, viens no pirmajiem skvēriem, kas sākts iekārtot pilsētā. Parkā, kura platība ir 1,7 hektāri, uz dzīvi apmetušies bronzas gulbji, kuri visu gadu priecē Gulbenes iedzīvotājus un viesus. Tepat apmetušies arī gulbjveidīgi soliņi, tā teikt, apsēdies gulbim mugurā un vēro gulbju rotaļas ūdenī. Saules pulksteni “Gulbis” atrast nav viegli, jo tas paslēpies skolas pagalmā, tomēr atrasts pārsteidz ar spalvu košumu un rādījuma precizitāti. Savukārt Spārītes parkā mīt nevis spāres, jo tās salaidušās kokos pie Gulbenes Mākslas skolas, bet gan melnais gulbis Heinrihs. Vietējie iedzīvotāji pārdzīvo, ka gulbītis ir tikai viens un viņam skumji.
Centrālajā skvērā atrodas strūklaka “Pakur, pakur…”, kas vasaras sezonas tumšajā laikā mirdz skaistās krāsās, atgādinot degošu ugunskuru.
Gulbenē viss svarīgākais aplūkots, dodamies un netālo Stāmerienu, lai apskatītu slaveno pasaku pili. Stāmeriena tiek dēvēta par Gulbenes novada mazo Šveici, jo tā ir bagāta ar gleznainiem dabasskatiem, pieciem ezeriem, četriem atpūtas kompleksiem ezeru krastos, skaistu Svētā Ņevas Aleksandra pareizticīgo baznīcu, Stāmerienas pili. Pagasts lepojas arī ar bagātīgo kultūrvēsturisko mantojumu. Stāmerienas nosaukums esot radies no Stāmeru dzimtas, kam 15. gadsimtā piederējusi zeme ap ezeru, kas nosaukts par Stāmerienas ezeru. Tā garums ir 1,5 kilometri, platums – 0,8 kilometri.
Pils celta 19. gadsimta 30. gados. 1905. gada revolūcijai sākoties, Stāmeriena bija nozīmīgs nemiernieku centrs, un šo cīņu laikā revolucionāri pili nodedzināja. Tā tika atjaunota 1908. gadā, pārbūvēšanas darbu rezultātā iegūstot neoklasicisma un jūgendstila iezīmes. 1930. gados Stāmerienas pilī dzīvojis pasaulslavenais itāļu rakstnieks romāna “Gepards” autors Džuzepe Tomazi di Lampedūza, kas bija precējies ar baronesi Aleksandru fon Volfu. Par Stāmerienas pils pēdējo īpašnieku kļuva Aleksandras fon Volfas pirmais vīrs barons Andrejs Pilars fon Pilhau. 30. gadu beigās īpašnieki bija spiesti pamest dzimteni, Otrā pasaules kara laikā ēka tika izmantota armijas vajadzībām, no 1945. līdz 1965. gadam tajā atradās lauksaimniecības tehnikums, vēlāk – padomju saimniecības “Stāmeriena” kantoris un ciema padomes izpildkomiteja. Stāmerienas pili ieskauj gan ainavu stila parks, gan ezeri: no rietumiem – Stāmerienas, no ziemeļrietumiem – Pogas. Abus ezerus savieno kanāls, kas tek cauri pils parkam. Parka lepnums ir Mīlestības ozoli, par kuriem izveidojusies leģenda: pils dārznieks iemīlējies barona meitā, bet meita bija apsolīta citam baronam. Meitas kāzu dienā dārznieks iestādījis divus ozolus un savijis tos kopā. Tie turpina augt vēl šobaltdien.
Esot Stāmerienā, nevar nepamanīt arī Svētā Ņevas Aleksandra Stāmerienas pareizticīgo baznīcu. Tā saulainās dienās spoguļojas ezera dzelmē un kā balts gulbis, stāvot ezera krastā, savā cēlumā sveicina katru garāmgājēju. Pati pirmā Stāmerienas baznīca, ko iesvētīja 1851. gadā, bijusi no koka. To kā kāzu dāvanu savai sievai – Krievijas kņazienei Sofijai Potjomkinai – uzcēla Stāmerienas muižas īpašnieks Eduards fon Volfs. 1904. gadā tiek uzcelta un iesvētīta jauna, mūra, baznīca. Kalnu kristāli, kas, saules apspīdēti, mirdz dievnama torņu krustos, ir baronu Borisa un Paula Volfu dāvana. 2004. gadā, savā 100 gadu jubilejā, baznīca atguva sākotnējo spožumu.
Par godu itāļu rakstniekam Džuzepem Tomazi di Lampedūzam, kurš 20. gadsimta 30. gados bija biežs viesis Stāmerienā, 2017. gadā atklāta autobusu pietura – mākslas darbs “Gepards” (rakstnieka slavenā romāna vārdā). Darba autores ir Gulbenes Mākslas skolas pedagoģe Rudīte Liepiņa un direktore Sandra Dikmane.
Litenes vēstures stāsti
Vien dažus kilometrus uz Balvu pusi, Vidzemes un Latgales sadurā, atrodas Litene. Litene ir vieta atpūtai kopā ar ģimeni, romantiskiem randiņiem un pastaigām pa atmiņu takām, kas saistās ar skaudro Latvijas vēsturi. Litenes centrā, Pededzes upes stāvajā krastā, slejas Litenes muiža. Muižas pils celta 19. gadsimta pirmajā pusē klasicisma stilā, vēlāk vairākkārt pārbūvēta (īpaši ap 1840. gadu) un atjaunota pēc nodedzināšanas 1905. gadā. 1802. gadā par Litenes muižas īpašnieku kļuva baronu Volfu dzimta. Šajā laikā sākās muižas galveno ēku celtniecība un parka izveide. Muižas kompleksā ir saglabājušās gandrīz visas saimniecības ēkas. Staļļos mājvietu ir radis uzņēmums “Latvijas pusdārgakmeņi”, kas piedāvā iespēju redzēt, kā no vienkāršiem akmeņiem var izgatavot rotaslietas. Savukārt blakus esošajā muižas šķūnī ir apskatāma Gunāra Cigļa senlietu ekspozīcija.
Par Litenes simbolu tiek dēvēts ritenis. Šis mīts radies no dziesmas “Uz Liteni, uz Liteni ar vecu koka riteni”. Par godu tam Litenes centrā netālu no muižas izveidots Riteņu parks. Tajā apskatāmi dažnedažādi uzņēmēju, iestāžu un Gulbenes novada pagastu pārvalžu dāvinātie vides objekti – riteņi. Katrs ir unikāls un neatkārtojams. 2018. gadā Riteņu parks tika papildināts ar jaunu – tobrīd vēl vārdā nenosauktu objektu, ar domu par pašiem savu Eifeļa torni. Būtiski, ka tā konstrukcija veidota, izmantojot riteņa elementus. 2020. gadā projekta “Bānīša zemes labumi” gaitā tornis ne tikai ieguvis nosaukumu “Ei, fellis!”, bet arī papildināts ar jauniem elementiem – četriem krāsainiem riteņbraucējiem. Ziemas tumšajos vakaros spoži izgaismotas mirdz torņa un riteņbraucēju kontūras, priecējot Litenes iedzīvotājus un viesus.
Līkumotās Pededzes upes krastos stalti aug ozoli un pār atvariem nolīkušas ievas. Pededzes zaļā promenāde aicina uz romantiskām pastaigām, kas vasarā ir īpaši reibinošas, pateicoties krāšņi ziedošām rozēm. Kopš 2016. gada Pededzes krastā stalti slejas rotonda jeb Tējas namiņš. Tas papildina Litenes muižas parka ainavu un ir iecienīta vieta kāzu ceremonijām.
Jau vairākus gadus Litenes vārdu Latvijā un arī pasaulē nes Pudeļu dārzs. Pudeļu dārza saimniece apskatei piedāvā vairāk nekā 30 vides objektus, kas veidoti no tukšām stikla pudelēm. Katrs objekts izceļas ar īpašu oriģinalitāti, un to skaits arvien palielinās.
Tomēr Litenes vārds saistās arī ar skaudriem vēstures notikumiem. Litenē 1941. gada jūnijā tika iznīcināts tautas zieds, tautas spēks, tās lepnums – Latvijas virsniecība, Latvijas armija. No Latvijas armijas vasaras nometnes Litenē kopā ar tās filiālēm represēti ap 430 virsnieku, instruktoru, karavīru. 1989. gadā Litenes kapos pārapbedīja 11 virsnieku mirstīgās atliekas un uzstādīja 11 baltus krustus, kas simbolizē šo un pārējo nezināmo karavīru atdusas vietu. 2001. gadā kapos atklāja idejas autores Dinas Grūbes, projekta izstrādātāju Benitas un Daiņa Bērziņu, akmeņkaļu Ivara Feldberga un Sandra Skribnovska veidotu piemiņas ansambli “Sāpju siena”. Ik gadu Litenes kapos un Sitas silā – Latvijas armijas vasaras nometnes vietā – notiek piemiņas pasākumi, atceroties komunistiskā genocīda upurus.
Litenes Tūrisma informācijas centrā aprunājāmies par dzīvi Litenē, izteicām komplimentus par tik ļoti sakoptu un interesantu mūsu zemes stūrīti. Litenieši ļoti gaida viesus, kā paši saka, te ir ko darīt veselu dienu. Vislielākā ciemata bēda, ka vairs nav skolas, kura bija radošs gaismas stariņš ikdienā. Tomēr optimismu viņi nezaudē.
