Droši vien kopš bērnības ikviens vismaz ir dzirdējis par mājiņu uz vistas kājas.
Droši vien kopš bērnības ikviens vismaz ir dzirdējis par mājiņu uz vistas kājas. Vai tā būtu krievu ragana no Sibīrijas taigas, vai tās radiniece no Švarcvaldes kalniem Vācijā, kur reiz bija nomaldījušies Ansītis un Grietiņa, pasaku varoņus vairāk vai mazāk viesmīlīgi uzņēma ne akmens, ne mūra, ne stikla un betona ēkas, bet ekoloģiskās un harmoniskās guļbaļķu būdiņas: raganas bija lietpratējas. Un ne tikai viņas, ne tikai pasakās. Guļbaļķu būvēm priekšroku deva gan Sibīrijas taigas un Solovcu salu iemītnieki, gan lapi Somijā un Norvēģijā, gan indiāņi Ziemeļamerikā un pat ķīnieši, nemaz nerunājot par senajiem zemgaļiem.
Pasaules sauszemes lielāko daļu klājuši meži. Tāpēc cilvēkam mitekļa būvei vispieejamākais un piemērotākais materiāls bija koks. Jo tālāk uz ziemeļiem, jo siltākiem jābūt mājokļiem. Visparocīgāk tādus bija celt no veseliem baļķiem, aizdarinot spraugas ar sūnām vai vilnu.
Pamati un pakši – alfa un omega
Bērnībā mūsu, knēveļu, pienākums bija taigā aiz deportēto latviešu sādžas plēst sūnas un kopā ar vecākiem tās ar koka ķīlīti rūpīgi un pamatīgi ieblietēt spraugās starp māju sienu baļķiem. Jo rūpīgāk tika veikts šis darbs, jo ziemā bija siltāk.
Sibīrijā namdari mājas būvēja ātri un, kā tagad sacītu, ar garantiju. Guļbūvēs nav mazsvarīgu detaļu un mezglu, nozīmīgs ir viss, sākot ar kārtīgiem pamatiem, beidzot ar jumtu. Vecie namdari rūpīgi glabāja īpašus «knifus», kā stiprināt un veidot pakšus. Kārtīgs paksis – tā ir guļbūves alfa un omega. Būtībā tieši pakšu veidošana, nu, vēl arī apaļu vai tēstu baļķu izmantošana celtniecībā ir galvenā guļbūvju atšķirība dažādās valstīs un kontinentos arī mūsdienās.
Latvijā 20. gadsimta otrajā pusē guļbūves tehnikā mēdza uzsliet gandrīz vienīgi nelielas pirtiņas. Taču pēc neatkarības atgūšanas, kad bija iespēja pašu acīm skatīt plašo pasauli, līdzīgi agrāk noniecinātajam bruģim, arī guļbūve samērā strauji atguva savu nozīmi celtniecībā. Nu jau vairs ne tikai, piemēram, Ludzā, ielas malā redzamas no baļķiem celtas pirtiņas un dzīvojamās mājas, bet pat lieli atpūtas kompleksi un sabiedriskās ēkas: tām Latvijā pienākuši īsti ziedu laiki. Moderna guļbūve nebūt nenozīmē vairs tikai šķūnīti, pirtiņu vai klēti, tā var būt droša un ekskluzīva dzīvojamā māja, modīga vasarnīca, dārza mājiņa, atpūtas nams ar modernām komunikācijām un vienlaikus – ar visveselīgāko mikroklimatu.
Katru gadu arvien jaunas būvēšanas iespējas piedāvā nu jau tik populārās starptautiskās izstādes «Māja». Nav jābūt profesionālam celtniekam, lai kaut pēc tajās redzētā secinātu, ka guļbūvju galvenā savstarpējā atšķirība ir vai nu apaļu (mūsdienās – virpotu), vai tēstu (attiecīgi – frēzētu) baļķu izmantošana.
Mūsdienās guļbūves izgatavo amatnieciski un rūpnieciski. Pirmajā gadījumā visus darbus (baļķus mizo, tēš, izgatavo dažādas būvdetaļas) veic ar rokām, gandrīz vienīgi ar cirvi. Otrajā variantā baļķus vai nu virpo, vai frēzē, unificēti izgatavo citas detaļas, visu precīzi sanumurē un pēc tam – viens un divi – ēku samontē uz laikus sagatavotiem pamatiem.
Starp citu, vienalga kādu variantu – amatniecisko vai rūpniecisko – izvēloties, nepieciešama būvatļauja un būvprojekts. Tātad nepieciešama profesionāla arhitekta piesaistīšana. Guļbūvēm nav nekā mazsvarīga, jāzina un jāparedz jau iepriekš, pēc kādas tehnoloģijas un no kādiem baļķiem tā tiks celta, kādi būs pamati un, vēl jo nozīmīgāk, kāds būs jumts.
Tāpat kā jebkurai būvei, kārtīgiem pamatiem ir ļoti liela nozīme. Lai ēka ilgāk kalpotu, nebūt nepietiek ar četros stūros paliktiem akmeņiem. Pamatus projektējot, jāņem vērā grunts īpatnības. Mūrēt vai betonēt pamatus pēc apstiprināta projekta var arī paši klienti, bet pārsvarā šo darbu uztic guļbūves izgatavotājiem. Noteicošais ir būves pirmais vainags – pamatvainags. Koks nekādā gadījumā nedrīkst atrasties tiešā kontaktā ar mūri, tāpēc mitruma, tvaika un gaisa izolācijai izmanto mūsdienīgus materiālus. Sibīrijā guļbaļķu mājām gan nekādus īpašus pamatus netaisa: tur pārsvarā jau lāpstas dziļumā sākas mūžīgais sasalums, tāpēc iztiek arī ar vienkāršu akmens krāvumu. Taču vismaz pirmajam vainagam cenšas izmantot lapegles baļķus: lapegle ir tik sveķaina, ka netrūd desmitiem un pat simtiem gadu. Lai gan Sibīrijā, īpaši purvainos apvidos, izplatīta arī guļbūvju celtniecība uz pāļiem, parasti no vējiem un aukstuma aizsargā paviļa – ap pusmetru augsts zemes vai velēnu valnis ap pirmajiem baļķu vainagiem.
Sibīrijas, norvēģu un kanādiešu varianti
Katrai tautai, katrā valstī izveidojies savs tradicionālais guļbūvju celtniecības stils: pavisam pasaulē pazīstami apmēram 240 veidi! Arī pie mums arvien plašāk ienāk gan norvēģu, gan somu, krievu, kanādiešu un, protams, pašu, latviešu stils. Lai gan stilu ir tik daudz, būtībā tie savā starpā pārāk neatšķiras: galvenokārt tikai pēc baļķu formas un pakša (mājas stūra) veidošanas paņēmiena. Pakšu veidiem mēdz būt visai skanīgi nosaukumi: bezdelīgas aste, sedlu paksis, krusta paksis, aklais paksis. Taču to vienots uzdevums ir – būt iespējami vienkāršam, drošam, nekādā gadījumā tas nedrīkst izjukt, bet, tieši otrādi, laika gaitā, kokam žūstot un mājai nosēstoties, jānodrošina būvē siltums un sausums.
Guļbūves celtniecības evolūciju vislabāk novērtēt, apmeklējot Etnogrāfisko brīvdabas muzeju un kaut vai jau pieminēto starptautisko būvniecības izstādi Ķīpsalā. Ārēju atšķirību it kā nav daudz, lai gan speciālisti var pastāstīt, ka vairāk atšķirīgu iezīmju ir Amerikas, Kanādas un Norvēģijas guļbūvēm, bet Eiropas valstīs, kur amatnieku migrācija bija izplatītāka, būves ir ievērojami līdzīgākas. Piemēram, Latvijai raksturīgais krusta paksis ir samērā izplatīts arī Šveicē un Dienvidtirolē.
Mūsdienās dažādie stili vairāk vai mazāk savijušies, veidojot savā ziņā vispārinātas pakšu konstrukcijas un baļķu veidus ar vienotu uzdevumu: nodrošināt ciešāku stūru savienojumu, novēršot žūšanas procesā baļķu vērpšanos, plaisāšanu un guļbūves pārvēršanos ļodzīgās redelēs. Amerikāņu stilam raksturīgi, ka vizuāli pakša augšējais baļķis līdzinās grozam, apakšējais – konusam; «grozu» pilda ar blīvējošiem materiāliem, asās baļķa malas uzsēdinot uz nākamā baļķa. Šāds paksis laika gaitā, kokam žūstot, arvien vairāk nospriegojas.
Savukārt norvēģi gadsimtu gaitā izkopuši prasmi mājas būvēt no ovāliem un samērā plāniem (ap 15 cm) baļķiem. Stūrus viņi veido, sēšanās konusus baļķim darinot gan augšā, gan apakšā, tāpēc spriegošanās iznāk dubulta. To īpaši nodrošina liels jumta smagums, jo visizplatītākais Norvēģijā ir velēnu jumts, ko daudzus mēnešus gadā vēl sedz pat vairākus metrus bieza sniega kārta. Vēsturnieks profesors Saulvedis Cimermanis, kas Latvijā pazīstams kā izcils etnogrāfs, seno zemgaļu un lībiešu apmetņu pētnieks, pirms nedaudz gadiem ekspedīcijā Norvēģijā Ferdas, Utnes, Lillehammeras apkārtnē un citviet savām acīm skatījis guļbaļķu ēkas, kas celtas dažādās kombinācijās ar akmeni. Tur ir gan uz koka stabiem būvētas baļķu celtnes, gan guļbūves uz akmens krāvumiem; gan ēkas ar smagnējiem velēnu jumtiem, gan vēl masīvākiem – akmens plākšņu jeb, kā tur dēvē, šīfera jumtiem.
Praksē notiek tā
Šāds ekskurss pagātnē, ģeogrāfijā un etnogrāfijā ir aizraujošs un interesants, taču nebūt nav obligāts tādam mūsdienu cilvēkam, kas vēlas pasūtīt guļbūvi sev. Viņu drīzāk var interesēt, kur var iegūt projektus un sameklēt firmas, kas apņemsies ēku vai to kompleksu uzbūvēt, turklāt kvalitatīvi.
Jelgavniekiem var ieteikt vērsties Zemgales Tehnoloģiskajā centrā. Būvprojektu vadītājs Feliks Jesperiņš un viņa kolēģi pamatīgi iepazīstinās ar centra pakalpojumiem, uzsverot koka ēku nepārspējamo labvēlīgo ietekmi uz cilvēku organismu. Šajā centrā klientiem tiek piedāvātas jebkura veida koka konstrukciju būves – no projekta izstrādes līdz skurstenim, līdz atslēgai.
Viens no arhitektu birojiem, kas projektē guļbūves, ir «Gradovska darbnīca» Rīgā. Teicamas atsauksmes dzirdētas par Ogres SIA «Zāģu serviss» darinātajām būvēm. Oriģinālas idejas piedāvā un dabā īsteno firmas «Ekju», «Vidzemes koka mājas», SIA BARKLI un vēl citas: mūsdienās praktiski katrā Latvijas rajonā ir ja ne kāda laba firma, tad vismaz krietni individuāli meistari, guļbūvju lietpratēji. Protams, var ieteikt vērsties pie Latvijas Amatniecības kameras sertificētiem meistariem, jo viņu sertifikāts ir garants kvalitātei.
Parasti amatnieki topošo māju veido uzreiz uz īstajiem pamatiem, tieši būvlaukumā. Tiesa, tas procesu vērš dārgāku. Kopš deviņdesmito gadu sākuma pie mums guļbūves tiek izgatavotas arī rūpnieciski, piedāvājumam kļūstot arvien daudzveidīgākam un interesantākam. Atšķirties var baļķi, to salaidumi, pakšu veidi. Visizplatītākais variants ir būvēt no virpotiem zaļiem baļķiem, taču ir firmas, kas iesaka guļbūvēm frēzētus un kaltētus baļķus. Piemēram, firma «Ekju» piedāvā no virpotiem apaļiem baļķiem darinātas guļbūves: baļķiem veido pusapaļu kaķējumu (garenu gropi), baļķu starpās gulda minerālvates pildījumu, bet pēc tam ik pa metram baļķus savā starpā nostiprina ar tapām. Citās firmās papildus stiprināšanai izmanto metāla vītņu stieņus, dažādas savilces. Te gan vietā piebilst, ka senatnē mājas prata uzbūvēt bez nevienas naglas.
Pirms ķeras pie guļbūves celšanas, noteikti daudz jāzina arī par balķiem izmantojamiem kokiem. Latvijā koku netrūkst, taču tikai lietpratējs var pasacīt, kuri katrreiz būtu noderīgākie. Ļoti no svara zināt pareizo laiku, kad koks cērtams. Nozīme pat ne mēnesim, bet dienai: tie nav māņi, bet senču gudrība.
Jau senatnē no lapu kokiem iecienītākie bijuši ozols un osis. Mūsdienās to kļuvis salīdzinoši maz, tāpēc guļbūvi tie ievērojami sadārdzinātu. Visizplatītākie koki guļbūvēm ir priede un egle: tie ir sveķaini, tāpēc mazāk pakļauti puvei un trupei. Taču arī piemērotas priedes vai egles izraudzīties vislabāk mācēs pieredzējuši zinātāji: viņi prot atšķirt un atlasīt stumbrus, kas nezilēs, žūstot neveidos lielas plaisas, mazāk vērpsies, kam nebūs tā saukto melno zaru un tamlīdzīgi. Protams, kas naudīgāks, var pasūtīt, piemēram, Karēlijas priedi, Sibīrijas ciedru vai pat lapegli.
Gadsimtu ritumā pieredzes mācīti, namdari par dzīvojamo ēku guļbūvēm pašiem piemērotākajiem atzīst 80 līdz 100 gadu vecus kokus, tad tiem ir atbilstošs diametrs, struktūra. Guļbūves sienu baļķu minimālais diametrs esot ne mazāks par 20 cm: tāda māja mūsu klimatiskajos apstākļos būs pasargāta no caursalšanas, tai nav nepieciešama papildu siltumizolācija. Baļķu tievgaļa un resgaļa diametru starpība nedrīkstot pārsniegt vienu centimetru uz garuma metru.
Vēl varētu būt būtiski zināt, ka, ķeroties pie guļbūves celtniecības, parasti jārēķinās ar visu vasaru. Protams, atkarībā no ēkas apjoma – lieluma un sarežģītības. Taču mūsdienās tehnoloģija padara iespējamu šajā laikā paveikt praktiski jebkāda apjoma guļbūves darbus. To uzskatāmi demonstrēja firmas «Lido» atpūtas un izklaides kompleksa celtniecība Krasta ielā Rīgā. Šī Baltijā pati grandiozākā guļbūve lieku reizi apliecina gan seno vērtību nezūdamību, gan latviešu ieceru vērienīgumu un uzņēmību to realizēšanā. Būtiski zināt arī to, ka atkarībā no izmantoto koku sugas (taču īpaši neņemot vērā baļķu veidu – apaļi, tēsti vai frēzēti, sausi vai zaļi) guļbūve īsāku vai garāku laiku žūst. Koksne saraujas diametrā, svara ietekmē ēka sēžas. Parasti sēšanās mitējas pēc pieciem gadiem. Profesionāli arhitekti un celtnieki to jau iepriekš maksimāli precīzi aprēķina. Taču ar zināmām parametru svārstībām jārēķinās, pašu miera labad paturot prātā, ka nelielas sēšanās novirzes ir pieļaujamas, jo ir labojamas. Lai gan pat solīdas firmas garantiju guļbūvei pēc uzcelšanas īsti nesauc par solījumu mājai stāvēt vismaz 100 gadu, tomēr šādas firmas, garantējot sava darba kvalitāti, apņemas guļbūvi uzmanīt, regulāri uzraudzīt visā sēšanās gaitā, vajadzības gadījumā iestrādājot vai nu kādu tapu, spriegojumu vai iezāģējumu tieši nepieciešamajā vietā.
Nobeigumā jāpiebilst, ka Latvijā (atšķirībā no vairuma pasaules valstu) situācija ar būvnormatīviem ir sarežģīta, guļbūvēm tādu vēl nav. Taču mums ir lieliski amata meistari, kas cenšas un prot izmantot gan senču gudrības, gan mūsdienu jaunākos materiālus un tehnoloģijas. Vienu vārdu sakot, lieku pie sirds: ja vēlaties vienlaikus mūsdienīgu, vizuāli neierobežoti izteiksmīgu un arī veselīgu māju, izvēlieties guļbūvi. Nu, vismaz pirtiņu vai klētiņu, vai vasaras mājiņu dārzā. Kas var būt patīkamāk kā gulēt siltā istabā, vērot mēnesnīcas spēli ar leduspuķēm logā un klausīties, kā lausks piesit pakšiem, pārbaudot, vai celtnieks bijis labs gana!
