Vācijā Ziemassvētku tirdziņi kontrastēja ar kurdu demonstrācijām.
Decembra vidū Ziemassvētku gaidīšanas laikā dažas dienas ciemojos pie radiem Vācijā, Hesenes federālajā zemē. Šķiet, mūsdienās svētku gaisotne Latvijā ir kļuvusi līdzīgāka tai, kāda valda Rietumeiropā. Citādas gan ir sabiedriskās aktualitātes. Vācieši jau ļoti konkrēti saskaras ar bēgļiem, kuru pieplūdums vecajā gadā pārsniedza miljonu cilvēku.
Vēja ģeneratoru ir vairāk
Iepriekšējo reizi Kaselē, kas ir pusrīgas lielumā, un no tās pārdesmit kilometru attālajā piecu tūkstošu iedzīvotāju Grebenšteinā biju vasarā pirms septiņiem gadiem. Tā viesošanās reize palikusi atmiņā ar avīžu stendu kādā veikalā – redzamākā vietā bija nolikta vācu «Die Welt» («Pasaule» – vācu val.) ar lielu pirmās lapas virsrakstu «Karš Eiropā» (raksts bija par Krievijas un Gruzijas militāro sadursmi, kas ilga četras diennaktis, taču vācieši to uztvēra ļoti asi). Pēc septiņiem gadiem vismaz pirmajā brīdī liekas, ka nekas jūtami nav mainījies. Tā pati baznīca, kuras pulkstenis jau sešos no rīta (kad Vācijā daudziem ir sākusies darba diena) skaļi skaita stundas. Tas pats trīsvagonu vilcieniņš, kas iet uz Kaseli un, nonākot pilsētā, brauc pa tramvaja sliedēm. Tas pats mazizmēra lielveikals, kas izkonkurējis nelielās atsevišķās bodītes pilsētas vēsturiskajā centrā. Tās pašas senās pilsdrupas kalna galā. Nākusi klāt viena otra privātmāja pilsētas perifērijā. Taču jaunbūves nekur nemana, jo Vācijā pārsimt kvadrātmetru liela privātmāja uz ielietiem pamatiem tiek uzcelta dažās dienās. Šķiet, vairāk nekā agrāk uz jumtiem redz saules bateriju paneļus. Visur, kur pilsētiņas malā iespējams skatu palaist tālumā, var saskatīt vismaz trīs četrus vēja ģeneratorus. Tas liecina par Vācijas apņemšanos pēdējo savu atomelektrostaciju slēgt 2022. gadā.
Mērs, izstiepis kājas, skatās televizoru
Privātmājas Vācijā būvē ciešāk blakus, nekā to redz Rīgā, Jelgavā vai vēl jo vairāk Latvijas lauku ciematos. Zeme ir dārgāka, bet attiecībās starp kaimiņiem jūtama zināma sirsnība. Cits citu sveicina, aprunājas. Privātmājas parasti neapjož žogs, tādēļ jebkurš garāmgājējs var diezgan sīki apskatīt, kāds kurai ir Ziemassvētku rotājums. Vakaros redz arī, ko kaimiņš skatās televizorā, jo ekrāni un logi lieli, bet aizkaru bieži vien nemaz nav. Piemēram, vakarā izvedot pastaigā suni (tas Vācijā drīkst riet vienīgi mājas iekšpusē, uz ielas vai pagalmā – nē), gluži neviļus uzlūkoju pilsētiņas birģermeistaru jeb mēru Deniju Sutoru, kurš istabā, izstiepis kājas uz dīvāna, televizorā skatījās melnbaltu vēstures hroniku. Pirms septiņiem gadiem viņa šajā amatā nebija. Mēra divstāvu māja ar apmēram pusotra simta kvadrātmetru apdzīvojamo platību un piegulošo dārziņu, kurā vizēja Ziemassvētku rotājumi, izskatījās glīti un visai līdzīgi citām.
D.Sutoru par pilsētiņas mēru ievēlēja 2010. gadā (Hesenē pašvaldības vēl uz sešiem gadiem). Savā interneta mājas lapā viņš dižojas, ka saņēmis 57,8 procentus vēlētāju balsu, bet pašvaldību vēlēšanās piedalījušies 64 procenti balsotāju. Īpaši pēdējais skaitlis ir apskaužams. Zināms, ka beidzamajās pašvaldību vēlēšanās 2013. gada jūnijā Jelgavā piedalījās 40, Jelgavas novadā – 35, bet Ozolnieku novadā – 43 procenti vēlētāju. Domāju, ka te ir viena no atbildēm uz jautājumu, kāpēc Vācijā sekmīgāk attīstās ekonomika – proti, pilsoņi ir sociāli aktīvāki.
Pilsētiņā top bēgļu nometne
Ap pārsimt metru no mēra mājas un apmēram tikpat tālu no dzelzceļa stacijas aiz divu metru augsta metāla žoga atrodas noliktavas ēka, kurā agrāk saimniekoja uzņēmums, kas nodarbojās ar elektromobiļu apkopi. Vēlajā vakara stundā tur bija piebraukusi «fūre», bet apmēram sešus metrus augstajā noliktavā dega gaisma. Pa logu varēja saskatīt, ka iekšpusē vienā malā atrodas tādi kā konteineri. Vietējā prese raksta, ka martā šajā noliktavā paredzēts izvietot piecdesmit bēgļu, kas Vācijā būtu atstājami uz ilgāku palikšanu. Vietējie spriež, ka piecdesmit cilvēku piectūkstoš iedzīvotāju Grebenšteinai nebūtu daudz. Taču noliktava ir krietni plašāka un pilsētā jūt bažas, ka pirmie piecdesmit var nebūt pēdējie (vakar saņēmu ziņu, ka apkārt noliktavai aplikts divus metrus augsts, necaurskatāms žogs). Presē tiek stāstīts, ka nevajag ļaunoties, ja kāds svešs cilvēks ienāk mājas pagalmā (sētas taču priekšā nav) un ka vārdu «privāts» teritorijas apzīmēšanai sapratīšot vai ik katrs sveštautietis.
Lielāka, bet slēgta bēgļu nometne atrodas kaimiņu pilsētiņā Kaldenā, tā gan izvietota krietni nomaļākā vietā vecajā lidostā. Uz ielām ne Kaselē, ne vēl jo vairāk Grebenšteinā Sīrijas bēgļus sevišķi nemana, jo 85 miljonu iedzīvotāju Vācijā jau ir septiņi miljoni imigrantu, no kuriem liela daļa, kā, piemēram, turki, ir melnīgsnēji. Protams, vairāk nekā miljons imigrantu, kas gada nākuši klāt, ir daudz, taču acīs tie it kā nekrīt. Šajos Ziemassvētkos gan pirmo reizi Vācijā redzēju kurdu demonstrāciju. Tā ir lielākā tauta, kas pamatā dzīvo Tuvajos Austrumos un kurai nav savas valsts (eksperti spriež, ka tāda varētu izveidoties, sabrūkot Sīrijai). Ap divsimt cilvēku gāja pa vecpilsētas ielu, kurā svētku laikā bija apturēta tramvaju satiksme, un skandēja lozungus pret kurdiem naidīgo Turcijas politiku. Dažus desmitus metrus nostāk Ziemassvētku tirdziņā uz mazas skatuvītes ar bērniem darbojās Ziemassvētku vecītis, vācieši draugu kompānijās smaidīdami dzēra karstvīnu un piekoda desas.
Jelgavnieci Mariju Amāliju godina Kaselē
Parasti ceļojot neviļus meklē saiti, kas citām vietām Eiropā un arī tālāk pasaulē ir ar Jelgavu. Dažus kilometrus no Grebenšteinas atrodas Mariendorfas ciems, kura nosaukums godina Jelgavā dzimušo hercoga Jēkaba meitu Mariju Amāliju, kas, precējusies ar Hesenes-Kaseles zemes grāfu Kārli, tur dzīvoja pirms gadiem 350. No vēstures zināms, ka hercogam Jēkabam (1610–1662) un viņa sievai Branbenburgas kūrfirsta meitai Šarlotei Luizei bija pieci dēli un četras meitas. Viņu septītais bērns, kas nāca pasaulē 1653. gadā, bija Marija Amālija. Par šo Kurzemes princesi zināms, ka viņa bijusi godprātīga un iejūtīga pret līdzcilvēkiem. Divdesmit gadu vecumā Marija Amālija apprecējās ar Hesenes-Kaseles zemes grāfu Kārli. Sākumā gan bija saderināta ar Kārļa vecāko brāli Vilhelmu VII, bet viņš 19 gadu vecumā kavalēristu jāšanas sacīkstes nomira. Tālākā dzīve Kurzemes princesei gan liekas laimīga. Vecumā no 21 līdz 43 gadiem viņa laida pasaulē 14 bērnu. No tiem pazīstamākais ir Frederiks I, kurš 1715. gadā apprecējās ar Zviedrijas karaļa Kārļa XII māsu Ulriku Leonoru. Pēc tam, kad 1718. gadā no nejaušas lodes karavadonis Kārlis XII krita, Frederiks I kļuva par Zviedrijas karali. Taču viņa valdīšana vēsturē iegājusi ar Zviedrijas un Krievijas miera līguma parakstīšanu 1721. gadā, saskaņā ar kuru Rīga ar Vidzemi un Igaunija, kā arī daļa Karēlijas tika pievienota Krievijai, kuras cars Pēteris I sāka sevi dēvēt par imperatoru. Salīdzinoši gaišie zviedru laiki Latvijā beidzās. Kurzemes un Zemgales hercogiste līdz 1795. gadam gan saglabājās kā Polijas vasaļvalsts. ◆
