11. februāra vakars. Sākas mēģinājums. Pamazām sāk ierasties grupas dalībnieki. Pirmais ierodas Artis.
11. februāra vakars. Sākas mēģinājums. Pamazām sāk ierasties grupas dalībnieki. Pirmais ierodas Artis. Drīz atnāk vēl divi – Raivis un Alvils, ar nelielu nokavēšanos ierodas Ilvars, un mēģinājums var sākties. Mēģinājumi, kā zināms, nav tikai mūzikas spēlēšana, bet arī citas lietas. Pie šīm citām lietām pieder dažādu jautājumu apspriešana. Runāts tika daudz. Kas tad bija aktuālākais, par ko tika spriests?
Pirmais, kas tika apspriests, burta «o» dominante Latvijas mūzikā.
Tas ir vienkārši brīnišķīgi, ka grupas nosaukums nebeidzas ar «o», jo Latvijā jau ir daudz grupu, kuru vārdos tā ir papilnam. Piemēram, Valentīna dienas sarīkojumu afišās varēja izlasīt gan «Bingo» un «Eldorado», gan «Tornado» un «Armando» utt.
Pie aktuālajiem jautājumiem pieder arī ziņas par gaidāmo.
Kas notiek? 18. «Tonusā» notiek «baigais pasākums», ar viesiem. (Ilvars pārtrauc sarunu sakarā ar mācībām, bet tas uz lietu attiecas maz.) Visi laipni aicināti. Būs viesi «Pienvedēja piedzīvojumi».
Beidzot būs prezentācija. Tas būs kā balons ar emociju gāzi, kas krājusies, krājusies, līdz beidzot uzsprāgusi. Tad visi varēs droši šo gāzi elpot, un elpot to dziļi. Un tad «Herlis» ņem jaunu balonu un pūš iekšā lielākā koncentrācijā.
Arī grupas nosaukums «Herlis» ir ļoti noslēpumains. Tam tiek veltīta liela uzmanība.
Tas varētu būt minerālūdens, atsvaidzinošs vasaras minerālūdens. Tas varētu būt tiešām labs minerālūdens.
Tas tev nav princis Rimako. Kā šī reklāma kaitina! Tagad ir jaunas Pūķis apprecējis to princesi. Šīs reklāmas iet caur kauliem. Man liekas, ka tas minerālūdens nav tik slikts kā tā reklāma. Jā, viņš ir lēts un labs. Toties «Herlis» nav lēts, bet labs tik un tā ir.
Grupas izlaiž pasaulē savus ierakstus. Būtībā šīs sarunas noklausīšanās galvenais iemesls ir ieraksta iznākšana. Par to stāsta viņi paši.
Šodien, 18. februārī, tas arī beidzot, pēc ilgiem laikiem, notiks. Bet būtībā kas ilgi nāk, tas labi nāk. Beidzot tas būs veikalu plauktos. Viņš (ieraksts) ir «baigi labais». Tas būs ievads jaunajam albumam, kas nāks apmēram pēc gada. Šis albums jau ir lielisks, bet tas būs vēl neatkārtojamāks.
Jaunajā albumā ir ievada dziesmas nākamajam albumam, bet kuras to mēs jums neteiksim. Kas nebūs dzirdējis pirmo, otro nesapratīs, nevarēs nemaz klausīties, lai nemaz nepērk. Viņš gan nemaz nevarēs iedomāties, ko palaiž garām, nepirkdams otro, taču, lai to saprastu, ir jāklausās pirmais albums.
Tad vēl ir loterija, galvenā balva «Rolls Royce», gan lietots un trīsreiz sadauzīts, vēl arī ļoti maziņš. Tajā kasetē viss kaut kas ir iekšā. Jāņem un jāšķirsta. Vienā būs piecītis, tikai jāzina, kurā. Iznāk ļoti izdevīgi. Bet īstenībā nav izdevīgi, jo par to piecīti ir jāpērk kasetes, ko dāvināt draugiem. Vispār materiāls ir dāvināšanai, pakļaujas iesaiņošanai. Vienā kasetē būs arī biļete uz Mēnesi.
Saruna nonāk arī līdz kasetes muzikālajam saturam.
Tas albums nekrīt uz nerviem, drīzāk nervi krīt uz albumu. Tur ir daudz interesantu frāžu, piemēram, «apakšsvārkos tītas krūtis», par ganu stabulēm un par beigu bazūnēm.
Vārdi tie drīzāk jau ir otrā albuma ieskaņas. Mēs mazliet špikojam no otrā albuma, bet ļoti maz. Dziesmas «Divas kājas», «Zilās debesis» ir kā preepilogs, pats sākums. Šīs abas tur noteikti ir iekšā. Bez tām jau meitenes peldēties neiet. Albums būs daudz vērtīgāks nekā šīs dziesmas. Tās būs saistītas savā starpā, līdzi dungojamo dziesmu nomainīs rotaļīgas noskaņas. Tas būs ļoti klausāms.
Un, ja nekas nav mainījies, albums saucas «Īrisa zieds», tāpēc ka tas ir tāds bez greznības, vienkārši un loģiski.
Tiek runāts arī par nākotnes plāniem.
Pirmā sala, uz kuru brauksim, būs Zaķusala, tad Moricsala, tad Munameģis, bet, ja nopietnāk, brauksim uz Britu salām. Ne jau uzreiz, sākumā tepat jāiesildās. Tas ir kā kalnā kāpējiem vispirms jāuzkāpj mazākā kalnā, tad var domāt par lielāku kalnu. Sākt ar tuvāku apkārtni, tad apzināt pasauli, pēc tam ir Jaunzēlande, un cik tad tur ir palicis, kad uz Marsu cilvēkus vedīs. Ar pirmo kuģi aizbrauks publika, mēs ar nākamo.
Kā jūs, dārgie lasītāji, domājat, vai kādreiz būs Herļa iela?
Man liktos truli, ka man ir kaut kāds piemineklis. Raiņa piemineklis baloži kakā virsū, kaut kādi skeiteri attaisa alus pudeli pret ausi. Redzot tādus skatus, domāju: «Priekš kam?» Varētu jaunu planētu, kuru pēc laika atklās, nosaukt par «Herli».
Saruna ievirzījās arī par matiem.
Brīžam ir tā, ka mati jānodzen, lai redz, kas tur īstenībā ir. Tad tu redzi, piemēram, ka tur nekā nav. Dažiem tur ir tetovējumi. Ņem vienreiz un nodzen. Lai saulīte tiek klāt. Mazliet gaišumiņa tiek smadzenēm.
Mūkiem, piemēram, viņu kailie pakauši kalpo saiknei ar dievu. Bet ar to ir par maz. Tāpēc vajag nodzīt visu.
Tālāk šī saruna sāka aptvert neprognozējamas lietas. Visam reiz pienāk gals. Un noklausīties svešas sarunas galu galā ir nepieklājīgi.
