Ādolfa Hitlera krustmeita Rozemarija Klauzena pagājušajā nedēļā apmeklēja Jelgavas cietumu Palīdzības ielā, lai dalītos sāpju un piedošanas pieredzē ar ieslodzītajiem.
Ādolfa Hitlera krustmeita Rozemarija Klauzena pagājušajā nedēļā apmeklēja Jelgavas cietumu Palīdzības ielā, lai dalītos sāpju un piedošanas pieredzē ar ieslodzītajiem. 1976. gadā viņa kopā ar dzīvesbiedru Tilo dibinājusi Jozua misiju. Tagad tās centri darbojas četrās valstīs: ASV, Vācijā, Šveicē un Zviedrijā. Kopš vīra nāves Rozemarija savas dienas turpina vadīt, ceļojot pa pasauli, lai lūgtu piedošanu tautām.
Cilvēki, kuri nespēj izlīgt, nespēj garīgi attīstīties. Tā ir patiesība, kurai daudzi vēlas pārkāpt kā vecam žogam. Un ņemas pierādīt pretējo, ka katrs ir tikai un vienīgi pats savas laimes kalējs. Tas nekas, ka ābols no ābeles tālu nekrīt. Lai pasargātu sevi no grūtībām, kurām jāiet cauri, lai iegūtu piedošanas svētīgo mieru, cilvēki paslēpjas savās sāpju un nepiedošanas tranšejās.
Lūdz piedošanu latviešu tautai
R.Klauzena piedzima 1934. gadā nacistu ģenerāļa ģimenē. Fīrera iegribas dēļ kļuva par viņa krustmeitu. Agrā bērnība pavadīta Hamburgā krāšņā pārticībā lielā savrupmājā kopā ar trim vecākajiem brāļiem daudzu kalpotāju un vecāku rūpju lokā. Bet visai drīz sākās sāpju ceļš. Tas bija Berlīnē, jo tēvs – policijas pārvaldes priekšnieks – nonāca pretrunā ar režīmu. Viņš atteicās piedalīties ebreju masveida slepkavošanā, un no šīs dzīves viņam vajadzēja šķirties briedumā, atstājot sievu un četrus bērnus. Rozemarijas Golgātas ceļš bijis tikpat briesmīgs kā daudzām latviešu ģimenēm, kas tika izsūtītas uz Sibīriju. Utaina, plika, neēdusi, pazemota, nicināta meitene auga, lai kādreiz atriebtos. Viņa pieredzēja, kā lopu vagonos mira cilvēki, kā līķus izmeta ceļmalā.
Savu dzīves stāstu R.Klauzena aprakstījusi grāmatā “Asaras pārvēršas dimantos”. To krievu un latviešu valodā autore dāvināja arī cietuma bibliotēkai, kā arī atsevišķām privātpersonām.
Pirms sarunas ar ieslodzītajiem R.Klauzena atzina, ka viņai kā vācietei aktuāls ir jautājums, kādu vēsti šodien nepieciešams nest latviešu tautai. Un viņa sapratusi, ka jālūdz piedošana. Piedošana par to, kādu postu hitleriskā Vācija nodarījusi Latvijai, par to, ka armijā tika iesaukti jauni latviešu zēni, par to, ka viņiem lika nogalināt nevainīgus cilvēkus, par to, ka latvieši tika iesaistīti ebreju iznīcināšanā.
Asins izliešana nesusi postu paaudzēm. Tas ir jāpārtrauc izlīdzinoties, pārliecināta R.Klauzena.
Naids ir pārciesto sāpju rezultāts
Jelgavā viņa ieradās pēc cietuma kapelāna Jāņa Tautvaiša uzaicinājuma, kas izteikts pirms daudziem gadiem. Bet kā jau katrai lietai arī šai bija savs laiks.
Kapelā ieslodzītos R.Klauzena uzrunāja ar mātišķu sirsnību. “Mans stāsts iznācis divpadsmit valodās grāmatā un arī videoversijā. Man šodien ir septiņdeszzmit trīs gadi, un es ceļoju pa pasauli, lai runātu par piedošanu Kristū. Neviens neizvēlas nacionalitāti, ģimeni, piedzimšanas laiku. Mans tēvs bija nacistu ģenerālis, kas 19zz37. gadā saprata, ko nozīmē šis režīms, un zaudēja dzīvību savas pārliecības dēļ. Tomēr es varēju piedot vāciešiem, bet nespēju piedot krieviem,” atzina R.Klauzena.
Pēc skaistās un mierīgās agrās bērnības viņai nācās dzīvot kūtī kopā ar dzīvniekiem. “Mēs tikām pazemoti visdažādākajos veidos, un desmit gadu vecumā pieņēmu lēmumu, ka tad, kad izaugšu, atmaksāšu nodarīto. Es biju pilna ar naidu un dusmām. Pēc kara dzīvoju kā visi – man bija ģimene, vīrs, bērni, mājas. Es atgādināju brīvu cilvēku – man bija divi dēli, septiņi mazbērni. Dzīve tolaik Vācijā kļuva arvien labāka, bet naids – pārciesto sāpju rezultāts – mani neatstāja nekad. Un tad kādu dienu sapratu vienu ļoti būtisku lietu – man ir jāpiedod. Bet es nevarēju. Man šķita – nekad nevarēšu. Taču es biju kristiete. Tēvreizē ir vārdi: Piedod man tā, kā es piedodu saviem parādniekiem… Ar laiku varēju piedot nacistiem, bet ne krieviem. Un tolaik biju laimīga, ka visi krievi atrodas aiz dzelzs priekškara. Bet tad nāca lūzums. Ienāca miers. Es pati to nevarēju. Tas notika ar Kristus starpniecību. Tagad es dodos uz bijušajām padomju valstīm, lai teiktu krievu tautai: “Lublu.” Man ir dota dievišķa mīlestība uz krieviski runājošajiem.
Iegūt brīvību – individuāls jautājums
Atceros kādu gadījumu Kaļiņingradā. Satikos ar ateistiskas pārliecības krievu virsnieku. Viņš pret mani bija noskaņots slikti. Teica: “Es neticu tavam Dievam, un ko tu no manis gribi?”
Bet es atbildēju: “Visu savu mūžu vēlējos nogalināt kādu, līdzīgu jums! Bet tagad iemesls, kāpēc to nedaru, ir Jēzus Kristus. Vienīgi viņš man dod spēju jums piedot.” Mana stāsta beigās virsnieks nometās ceļos. Izrādījās, arī šis cilvēks vairāk par visu gribēja mieru savā sirdī. Un viņš to saņēma,” tā R.Klauzena stāstīja pārsvarā gados jaunajiem cietumniekiem, kuros, pilnīgi saprotams, katrā slēpjas kāda neatrisināta piedošanas un miera problēma.
“Man kā vācietei nav viegli ceļot pa pasauli, lūdzot piedošanu, jo mana tauta nogalinājusi miljoniem cilvēku. Sevišķi smags nodarījums ir pret ebreju tautu. Esmu runājusi Aušvicē holokaustā izdzīvojušajiem. Es satikos ar cilvēku, kurš piedzimis tāpēc, ka viņa māti izvaroja SS virsnieki. Satikos ar sievieti, kura bijusi sešās koncentrācijas nometnēs. Tikai Dievā mēs varam cits citam piedot. Cita ceļa vienkārši nav,” tā savā pārliecībā dalījās Rozemarijas kundze.
“Mēs nespējam laiku pagriezt atpakaļ, mainīt notikumus, bet varam šodien atrast mieru ar sevi. Es nebaidos nevienu no jums apskaut un tā parādīt savu attieksmi,” viņa teica cietumniekiem, kuru dzīves kontā ir visai smagi noziegumi. “Bet tikai jūs katrs individuāli varat izlemt – lūgt vai nelūgt. Un jums jāpiedod arī sev pašiem. Tikai tā varam iegūt brīvību, kas dzīvi padara iespējamu.”
Ko ieguva cietumnieki no šīs tikšanās? Ko ieguvām visi klātesošie? Un ko ieguvāt jūs, kas izlasījāt šo rakstu? Vai palikāt savu sāpju un paštaisnības pozīcijās, ka ir lietas un notikumi, kurus piedot nav iespējams?
R.Klauzena uzsver trīs praktiski veicamus soļus. Pirmkārt, lūgt Dievam piedošanu par senču grēkiem, otrkārt, pašiem piedot saviem senčiem, treškārt, atteikties no ienaidnieka tiesībām, kas iegūtas senču grēku dēļ.
“Manu senču grēki bija spiritisms, masonisms, māņticība, elkdievība un nacionālsociālisms.” Un mūsējo? Vai nav dīvaini, ka vienā nedēļā ierodas gan R.Klauzena, gan grupa “Klints”, un šie vēstījumi ir līdzīgi? Tā ir sagadīšanās vai likumsakarība? To katrs izspriedīs pats.
2. Mozus grāmatā atrodami desmit baušļi. Pirmajam ir piebilde, ka jebkura senču nogrēkošanās pret pirmo bausli ietekmē mūsu garīgo dzīvi vairākās paaudzēs. Varam to ignorēt, bet tas nepasargās no šo likumsakarību ietekmes uz mums un mūsu bērniem.
