Latviju var uzskatīt par miera zemi, nav ne milzīgu vētru, virpuļviesuļu, ne vulkānu izvirdumu un citu dīvainu dabas parādību, tā ka īsti nezinām, kā cilvēki tādos gadījumos jūtas.
Latviju var uzskatīt par miera zemi, nav ne milzīgu vētru, virpuļviesuļu, ne vulkānu izvirdumu un citu dīvainu dabas parādību, tā ka īsti nezinām, kā cilvēki tādos gadījumos jūtas. “Ziņas” runāja ar vairākiem cilvēkiem, kas uz savas ādas izbaudījuši dabas untumus.
Andris uz Ameriku aizbrauca kā apmaiņas skolnieks un nokļuva kādā rančo Luiziānas štatā netālu no Ņuorleānas. Viss ritēja labi – netrūka ne darba, ne izklaides, mājas saimnieki bija laipni, un liekas, ka nekas šo idilli nevarēs sabojāt. Taču kādā rītā… “es pamodos no tā, ka mani raustīja aiz pleca. Tas bija mājas saimnieks Džims. Viņš bija saņēmis informāciju, ka tuvojas virpuļvētra, un teica, lai ceļoties. Tā īsti pat nesapratu, ko no manis grib. Virpuļvētru biju redzējis tikai filmās, bet, ka pats varētu nonākt tās tuvumā, pat prātā nebija ienācis,” atminas Andris.
Lūdz Dievu, paslēpies pagrabā
Vēl samiegojies Andris kopā ar pārējiem mājas iemītniekiem – vēl sešiem cilvēkiem un suni – paslēpās pagrabā, ko kā speciālu paslēptuvi bija izbūvējis saimnieks. Džims agrāk, tuvojoties virpuļvētrai, sasēdināja ģimeni automašīnā un brauca pēc iespējas tālāk prom no mājām, taču viņam šī ceļošana apnika, tāpēc arī tapa drošs pagrabs, savukārt logiem tika piemontēti spēcīgi slēģi. Mājas iemītnieki jau bija pieradināti, ka pagalmā nekas lieks, kas vētras laikā varētu lidot pa gaisu, neatradās. Apkārtējie mācēja stāstīt, ka pa gaisu lidojušas mēslu dakšas nodūrušas govi.
“Kad gājām uz pagrabu, redzēju pamalē tumšus mākoņu blāķus, bet suns smilkstēdams plaka klāt zemei.” Iesākumā viss bijis kluss, tad kļuvusi dzirdama ārprātīga dūkoņa, kas aizvien tuvojusies. Pēc brīža troksnis bijis tik skaļš, ka gribējies aizbāzt ausis. “Pārējie uzvedās mierīgi, taču es laikam pirmo reizi mūžā tā pa īstam nobijos un kādu brīdi pat sāku lūgt Dievu, lai ļauj man atgriezties mājās.”
Pusstunda, un viss bijis aiz muguras. Iesākumā Džims uzmanīgi pavēris pagraba durvis, taču nekas nenotika. Pagalmā mētājušās dažādas atlūzas, siena kušķi un iepakojuma materiāli, taču māja un šķūnis palikuši neskarti.
“Tagad domāju, ka vajadzēja to visu mēģināt iemūžināt fotofilmā, bet tobrīd galvenais dzinējspēks bija bailes. Zinu vienu, visu mūžu atcerēšos braucienu uz ASV, taču ne jau tāpēc, ka tur bija labāk, interesantāk, bet tāpēc, ka pa īstam izjutu dabas spēku.”
Zibens cūku katlā
Ne tik ekstrēmu, bet arī biedējošu atgadījumu piedzīvoja Zelmas kundze. Tolaik gan viņa bijusi jauna, bet notikušais no atmiņas nav izdzisis pat tagad – sirmā vecumā.
“Ar māsu sēdējām lauku mājas virtuvē un apspriedām gaidāmo iešanu uz tuvējo upi. Pēkšņi skurstenī atskanēja dīvains troksni, it kā kāds būtu ieslēdzis krejošanas mašīnu.”
Abas meitenes pievērsušas uzmanību vaļējai krāsns mutei, un tajā parādījies kāds dīvaini mirguļojošs objekts. Lai gan ne reizi bija dzirdēts par tādu parādību kā lodveida zibens, pusaudzes pirmajā brīdī nesapratušas, kas tas tāds.
“Zibens ārprātīgā ātrumā atsitās pret sienām, līdz piezemējās lielajā katlā, kur māte parasti cūkām vārīja ēdienu.” Zelmas kundze gribējusi iet tuvāk, paskatīties, ko tas zibens tur katlā dara, kad atskanējis apdullinošs troksnis un no katla pacēlušies sudrabaini putekļi. Virtuvē ieskrējis tēvs un meties pie katla, taču tas bijis tukšs, bet tā uzkarsis, ka paņemt rokās nevarēja.
“Tagad arī reizēm dzirdu, ka novērots lodveida zibens, taču lasīt nav tas, kas piedzīvot pašam.”
***
Zinātnisks izskaidrojums
– Virpuļvētra
Tikai ASV vien katru gadu mēdz būt 600 – 800 virpuļvētru gadījumu, taču tās veidojas arī Eiropā. Virpuļvētras izpēte ir ļoti sarežģīta, jo tā rodas negaidīti, aptver nelielu teritoriju un ātri pazūd. Virpuļvētra veidojas no negaisa mākoņa – visbiežāk no tā virzienā uz zemi nostiepjas gigantisks melns “snuķis”, kas piltuvveidīgi izplešas pie mākoņa un sašaurinās virzienā uz leju. Ja “snuķis” sasniedz zemes virsmu, tad tur tas atkal izplešas, veidojot virpuli ar smiltīm, putekļiem vai augsni (ja virpuļvētra ir virs sauszemes), vai ar ūdeni (ja virpuļvētra ir virs ūdens). Virpulim ir ciklonveida griešanās, turklāt vienlaicīgi tiek novērota gaisa virzīšanās pa spirāli uz augšu. Virpuļvētras centrā novērots ļoti zems spiediens, tādēļ tas iesūc sevī visu, ko sastop ceļā, – ūdeni, augsni, priekšmetus, ko reizēm var pārnest lielā attālumā.
Interesanta ir virpuļvētru spēja “lēkāt”. Nogājusi nelielu attālumu pa zemi, tā paceļas un traucas pa gaisu, pēc tam atkal nolaižas uz zemes (postot visu apkārt), atkal paceļas gaisā, un tā tas atkārtojas vairākas reizes.
Patlaban zinātnieki strādā pie virpuļvētru izpētes, cenšoties tajā ielaist speciālu zondi.
– Zibens
Par zibens kā pirmatnējās dabas parādības rašanos pēdējo 250 gadu laikā izvirzīts apmēram 30 teoriju. Jaunākais skaidrojums par tā rašanos ir šāds: zibens dabiskās dzirksteles izlādēšanās starp mākoņiem un zemi notiek tad, kad elektriskā lauka intensitāte ir 20 – 50 kV/m, turklāt potenciālu starpība var sasniegt 500 miljonu voltu. Taču lielākā daļa zinātnieku uzskata, ka nākamais izskaidrojums ir ticamāks.
Kad mitrais gaiss ceļas augšup, lielā augstumā izveidojas krusas graudi, kas, krītot zemē, sāk kust, bet gaisa strāvas sadala tos pozitīvi un negatīvi lādētos pilienos. Izveidojas spēcīgs elektriskais lauks. Zibens ir elektriskā lauka pēkšņa izlādēšanās. Līdz ar to tas nav nekas cits kā milzīgs īssavienojums.
Zibens var būt ļoti dažāds. Reti tas virzās taisnā līnijā, parasti izlokās – dažās vietās ir it kā lauzts un zigzagveidīgs. Dažreiz zibens gaisā griežas kā skrūve, spēcīga negaisa laikā debesīs parādās skaisti, daudzzaraini zibeņi. Nonākot zemē, zibens var sakausēt smiltis. Dažreiz sakusušas smiltis zibens ceļā izveido vienu vai vairākas caurules. Šīs caurules tiek dēvētas par zibens bultām.
Zibens ilgst tikai 0,2 sekundes. Šajā laikā dzirkstele starp mākoni un zemi augšup lejup skrien pat vairākus desmitus reižu. Tā kā zibsnis ilgst ļoti īsu laiku, nav iespējams pamanīt, ka zibens sper ačgārni – no lejas uz augšu. Šādos gadījumos zibens bulta sazarojas augšpusē. Zibens parasti nav garāks par diviem trīs kilometriem. Tomēr redzēts arī garāks. Jo stiprāks negaiss, lielāki, blīvāki un tumšāki negaisa mākoņi, jo garāks arī zibens.
Tā fizikālie rādītāji ir iespaidīgi. Strāvas stiprums var sasniegt 100 000 ampēru, strāvas spriegums – vairākus miljonus voltu, bet zibens strāvas kanāla apkārtmērs ir tikai daži centimetri. Zibens pārvietojas ar ātrumu 30 000 kilometru stundā, un tā temperatūra sasniedz 30 000 grādu. Katrs zibens metrs spīd ar tādu pašu spilgtumu kā miljons simtvatīgu spuldžu.
Par lodveida zibeni sauc spīdošu, lodveida 10 – 20 centimetru diametra veidojumu, kas ilgst dažus desmitus sekunžu. Lodveida zibens pārvietojas samērā lēni, lēcienveidīgi, iekšējās skaņas pavadībā un pazūd vai nu nemanot, vai ar spēcīgu sprādzienu. Negaisa mākoņos lodveida zibens novērots līdz simts reižu biežāk nekā zemes tuvumā. Dzīvojamās ēkās lodveida zibens var iekļūt pa atvērtu logu, elektriskajiem un telefona vadiem. Lodveida zibeni uzskata par plazmas parādību, lai gan apmierinoša izskaidrojuma trūkst. Iespējams, lodveida zibens ir milzīga elektriskā dzirkstele, kuras rašanās iemesls ir mīklains.
